Sešdesmit jaunie eiropieši no Maltas, Vācijas, Zviedrijas, un Spānijas, kā arī mēs – astoņi jaunieši Austra Pumpure, Ivita Ikerte, Rēzija Bokaldere, Renārs Panteļejevs, Niks Dominiks Doropoļskis, Anna Nikola Tereščenkova, Alīne Biķerniece un Kristīne Strimpule, divas vadītājas Inguna Juhneviča un Iveta Biķerniece no Latvijas piedalījāmies Erasmus+ programmas apmaiņas programmas projektā “EMOTIONAL TRAIN-NING jeb emociju vilciens”. Projekts tika realizēts par ”Erasmus+ programmas līdzekļiem.

Projekts notika no 8. līdz 15. jūlijam Fuenlabradā – Madrides priekšpilsētā, lai strādātu ar emocijām un veicinātu iecietību un solidaritāti.

‘Train of the emotions’ jeb emociju vilcienam bija īpašas sliedes. Pirms izbraukšanas notiek iepazīšanās- lai iekāptu vilcienā, bija jāizpilda mājasdarbs- jāfilmē video par sevi un stereotipiem. Tie bija jāveido par valstīm, kuras piedalās projektā. Mēs lieliski tikām galā ar mājas darbu- filmējam skaistāko, kas mums ir – mūsu tradīcijas saulgriežos Skrīveros Daugavmalā. Iveta filmā iepazīstināja ar tradīcijām, Renārs spēlēja flamenko uz ģitāras, Ivita dejoja un Rēzija dziedāja “Prāta vētras” dziesmu. Niks nofilmēto samaketēja. Katrs dalībnieks teica “labdien” visas valodās – Alīne runāja spāniski, Iveta – latviski, Rēzija – vāciski, Niks – zviedru valodā. Austra teica “labdien” maltiešu valodā un angliski stāstīja par mūsu tradīcijām. Dalībniekiem patika un viņi saprata, ka mēs interesējamies par šīm valstīm.

Visi jaunieši bija vecumā no 15 līdz 27 gadiem, dzīvojām Salvadora Dalī skolā Fuenlabradā. Jau pats skolas nosaukums un noformējums liecināja, ka spāņi ļoti lepojas ar pasaulslaveno mākslinieku. Devāmies arī uz Fuenlabradas Rātsnamu, kur mēs tikāmies ar pašvaldības vadītāju mēru Manuelu Roblesu, kurš mūs iepazīstināja ar 250 000 iedzīvotājiem bagāto lielo pilsētu, kas paliek lielāka ar katru nedēļu. Pirmajā vakarā Spānija mūs sagaidīja ar flamenko vakaru, kā arī devāmies arī uz Madridi un Toledo, lai iepazītu kultūru daudzveidību šajās pilsētās. Spānija mūs uzņēma ar ārkārtīgi lielu karstumu- ja pirmajās dienās bija virs 30 grādiem, tad pēdējās jau virs 40 grādiem. Kur nu vēl spāņu, vāciešu, maltiešu un zviedru ēdieni, dejas, dziesmas un spēles starpkultūru vakaros.

“Train of the emotions” jeb emociju vilcienam bija konkrēts maršruts un 4 stacijas, kurās bija jāizkāpj:

  • Stacija NR 1: dzimumu nevienlīdzība – izspēlējam simulācijas spēles, kā notiek diskriminācija.
  • Stacija NR 2: LGTBIQ jeb seksuālās minoritātes, viņu iekļaušanās un sajūtas sabiedrībā, tikāmies ar NVO, kas strādā ar viņiem, organizē dažādus pasākumus, informē sabiedrību un cīnās par viņu tiesībām.
  • Stacija NR 3: stereotipi par musulmaņiem. Dodamies uz mošeju, kur rodam iespēju gūt priekšstatu par musulmaņiem, varam uzdot ļoti daudzus jautājumus.
  • Stacija NR 4: Rasisms un ksenofobija. Tika novērtēti aizspriedumu līmeņi, stereotipi un redzējumi par pašreizējās sabiedrības problēmām, Ir jāpieņem daudzveidība. Katrā no stacijām mainījās mūsu attieksme, pašu vidū raisījās asas diskusijas.

Ir svarīgi saprast cilvēku iekšējo pasauli, tas bija kā ceļojums ar vilcienu uz sajūtu pasauli, ko veicām ar nelielām bailēm, dusmām – kā tad būs, vai mēs jutīsim riebumu pret transeksuāliem cilvēkiem, musulmaņiem. Vai mūs pārņems prieks un pārsteigums satiekoties aci pret aci ar dažādību. Mēs strādājām ar emocionālo inteliģenci, lai zinātu, kā kontrolēt katru no emocijām. Pēc ierašanās katrā stacijā, aizspriedumi tika likvidēti aizvien vairāk un vairāk.

Mājup devāmies ar jaukām emocijām sirdīs un asarām acīs. Tu vari pieņemt daudzveidību tikai tad, kad tu pats to redzi un sajūti. Bija žēl šķirties, aizspriedumi bija likvidēti pilnībā- bet klāt bija pēdējā stacija te nu mums no vilciena bija jāizkāpj.

Inguna Juhņeviča
biedrība “JES”