EK programma “Jaunatne darbībā”  brīvprātīgo jauniešu projektā biedrība JES  iesaistās jau desmito gadu.

Nosūtītājorganizācija: biedrī­ba “JES”.

Notikuma vieta: Grieķija- Orfeas organization of Xylokastro.

Notikuma laiks: 2010. gada 7. oktobris- 2010. gada 5. novembris.

Dalībnieku skaits: Daina Liepiņa un Izolde Krūmiņa.

Projekta finansētājs- EK programma “Jaunatne darbībā”  Eiropas brīvprātīgais darbs Projekta nosaukums “Jaunieši Xylocas­tro”.

Kur Jūs – Daina Liepiņa un Izolde Krūmiņa-  bijāt iesaistījušās, vai tas bija projekts? – Mēs bijām iesaistījušās brīvprātīgo jauniešu projektā. Tas ir projekts, kurā var piedalīties jaunieši no 18 līdz 26 gadiem. Šādi projekti notiek visā pasaulē. Un tā ir lieliska iespēja iegūt labu pieredzi par citu valstu kultūru un tradīcijām. Ir dažādi termiņi, kādos var doties strādāt par brīvprātīgo, sākot no 1 mēneša – 12 mēnešiem. Bet kā brīvprātīgais, ja pirmo reiz brauc uz garo termiņu (12 mēnešiem), jaunietis var būt tikai vienu reizi.

Kā guvāt iespēju pro­jektā darboties? Kas Jūs pamudināja?– Iespēju mums deva biedrī­bu “JES”, kas bija nosūtītājorganizācija. Mūs piesaistīja tieši tā iespēja aizbraukt apskatīties Grie­ķiju. Un ilgums – 1 mēne­sis – projektā nelikās pārāk liels.

Kurā valstī un cik ilgi bijāt? – Projekta atrašanās vieta bija Peloponēsas pussalā pie paša Korintas līča, ne­lielā pilsētiņā Xylokastro Grieķijā. Projektā pavadījām 1 mēnesi.

Kādi bija Jūsu pienākumi? Pastāstiet sīkāk par tiem!– Mūsu darbs, sadarbojoties ar vietējiem ie­dzīvotājiem, bija kopt Xylokastro parku. Grie­ķi gan to sauca par mežu, bet tas bija tikai ~2 km garš un apmēram 300 m plats, stiepās gar jūras krastu. Mums lika stādīt priedītes, ap­kopt pašu spēkiem izaugušos kociņus, jo zeme tur ir ļoti cieta un lietus vasaras periodā (maijs-septembris) nelīst. Tāpēc visā parkā bija iz­vietoti ūdens smidzinātāji, kas apgādāja kokus ar ūdeni. Vēl arī mēs palīdzējām nest nozāģē­tos zarus no sausajiem, nokaltušajiem kokiem uz kravas furgonu, kurš tos izveda no parka. Gadījās arī tā, ka mums bija jādodas ravēt pu­ķudobes, kas atradās gar krastmalu. Mūsu dar­balaiks bija no 8.30 līdz 12.00, dažreiz pat ti­kai līdz 11.00.

Kā Jūs pavadījāt brīvo laiku?– Brīvais laiks tika pavadīts, atpūšoties un iepazīstot ciematiņu. Ciematiņa garums bija apmēram 3 km no viena tās gala līdz otram. Nedēļas nogales tika pavadītas ar citiem brīv­prātīgajiem kādā no daudzajām kafejnīcām. Grieķi tur uzturējās ļoti lielu savas dienas daļu, it sevišķi vecāka gada gājuma cilvēki. Viņu mīļākā nodarbe – sēdēt kafejnīcās, dzert kafiju un runāt par politiku.

Ko jaunu Jūs uzzinājāt par šo valsti, tās kultūru?– Diezgan dīvaini bija pie­rast pie tā, ka viņiem no 14.00 līdz 18.00 ir siesta, laiks, kad visā pilsētiņā tiek aizslēgti veikali un vietējie iedzīvotāji atpūšas vai guļ diendusu. Tad mums noteica, ka nedrīkst uz ielām trokšņot. Arī vakarā pēc 23.00 mēs mājās nevarējām skaļi uzvesties, jo Grieķijā mājām ir ļoti plānas sienas un var dzirdēt, ko dara apkārtē­jie. Iemācījos arī grieķu alfa­bētu, jo mums projekta ietva­ros bija grieķu valodas kursi 2 stundas nedēļā.

Vai ieguvāt jaunus draugus?– Jā, iepazinām ļoti daudz jaunu cilvēku. Ar mums kopā brīvprātīgo darbu darīja vēl 6 francūži un 6 turki. Turki tik visu laiku šaus­minājās, kad stāstījām, ka Latvijā jau sniegs un ir naktīs mīnus grādi. Satikām un iepazi­nām arī daudzus vietējos iedzīvotājus – jau­niešus. Grieķi ir ļoti atsaucīga un draudzīga tauta. Ja viņi nezinās angļu valodu, viņi tomēr mēģinās tev atbildēt, ja ko jautāsi. Viņi sveici­na visus, apjautājas, kā klājas.

Kādu pieredzi, atziņas ieguvāt?– Pieredze nenoliedzami ir tikai au­gusi. Pēc mēneša ārpus Latvijas mēs sapratām, cik ļoti mums pietrūkst savas valsts, kultūras, ģime­nes un draugu. Tā bija lieliska iespēja pilnveidot angļu valodas zināšanas, sa­skarsmi ar citiem cilvēkiem, izprast ķermeņa valodu un to, cik daudz tā mums dod, ja ne­spējam mutiski sazināties ar otru cilvēku.

Ieteikumi citiem, kurus interesē šādi pa­sākumi.– Iesakām katram pamēģināt doties brīvprātī­gajā darbā! Tā ir lieliska iespēja pilnveidot sevi un iegūt lielu pieredzi daudzās jomās, kā arī saprast, cik svarīga ir dzimtene, jo, esot ār­pus tās, tev pietrūkst daudz no visa tā, kas saistās ar savu zemi. Vēl var tikai piebilst, ka šī projekta dalīb­niekiem nemaksāja algu, bet tika izsniegta ka­batas nauda. Par to bija jāiegādājas pašiem pārtikas produkti un tie arī jāpagatavo. Saņemtās kabatas naudas apmērs ir atkarīgs no valsts, kurā projekts notiek, un arī no tā, kādu finansiālu ieguldījumu Latvijas nosūtītā­ja organizācija sniedz saņēmējai organizācijai, šajā gadījumā Grieķijai.