29. maijs bija pēdējā darba diena trijām sociālās aprūpes centra “Ziedugravas” ilggadējām darbiniecēm – Rasmai Celmiņai, Aijai Svētiņai un Ingrīdai Rjazancevai. Viņas savā darbā dzīvojušas ar sirdi un atzīst, ka pavisam no šīs vietas nevarēs aiziet, jo te vēl paliek kāds, kurš gaidīs…
Visas trīs sociālās aprūpes centra “Ziedugravas” darbinieces nolēmušas doties pelnītā atpūtā. Savā pēdējā darba dienā viņas saņēma skaistus ziedus pušķus no kolēģiem un Skrīveru novada domes pārstāvjiem, labus vārdus un pateicību par radošu, godprātīgu, nesavtīgu darbu un neatsveramu ieguldījumu iestādes darbā.
“Iestādes dvēsele,” tā man saka par kādu no viņām, taču pēc sarunas ar nu jau pensionētajām darbiniecēm šo apzīmējumu varētu veltīt katrai no viņām. Cilvēki, kas daudzus gadus no sirds veikuši nebūt ne vieglu darbu.
Gaišas domas
Rasmas Celmiņas darba stāžs “Ziedugravās” ir apmēram 30 gadu. “Te viena diena nav līdzīga otrai,” saka Rasmas kundze. “Ir daudz dažādu nianšu, katrai jāmeklē savs risinājums, un strādāt ir interesanti.”
Viņa atzīst, ka skumju, aizejot no darba, noteikti nav. “Jaunāki nepaliekam, un no darba aizeju ar ļoti gaišām sajūtām. Katrā ziņā mēs taču šad tad te atgriezīsimies! Pavisam nevar aiziet, jo te paliek cilvēki, kuri gaida, ka pie viņiem atnāksim. Arī tā ir saikne, kas tura pie šīs vietas.”
Atdot daļu no sevis
Direktores vietniece Aija Svētiņa “Ziedugravās” strādā kopš 2008. gada. “Man šis darbs ļoti patika,” saka viņa. “Sociālais darbs vispār ir mana joma, neatkarīgi no tā, vai jāstrādā ar bērniem vai ar veciem cilvēkiem.” Savulaik Aija vadīja bērnunamu – patversmi “Dzeguzīte” Iršos.
“Šeit nav viegli strādāt, jo jāatdod daļa no sevis – bez tā nevar! Līdz ar to brīžiem jūties iztukšots. Nevari taču nākt pie klienta sadrūmis, tāpēc ir svarīgi atrast veidu, kā sevi uzlādēt, lai nesadegtu,” saka viņa.
Kad jautāju, kuri ir prieka brīži, kuru dēļ ir bijis vērts šeit būt, viņa saka: “Man katru dienu bija prieks braukt uz darbu! Taču tagad jūtu, ka manā vietā jānāk jauniem cilvēkiem, bet man laiks atpūsties.” Aija Svētiņa atzīst, ka šo lēmumu nebija viegli pieņemt, taču tuvākajās dienās pasauli ieraudzīs viņas mazmeitiņa, un tas ir viens no iemesliem, kas lika izšķirties par labu atpūtai. “Ģimene ir svarīga!” saka viņa.
“Tiem, kas šeit paliek, gribu vēlēt enerģiju, darba sparu un ļoti lielu sirds mīlestību pret to, ko viņi dara,” piebilst Aija Svētiņa.
Atrast vēdlodziņu
Ingrīda Rjazanceva “Ziedugravās” nostrādājusi 13 gadus – septiņus gadus viņa bija sociālā aprūpētāja, vēlāk – lietvede. “Ziedugravās” viņa reizē bijusi kā kolektīva dzejiskā dvēsele. Ingrīda ir “Ziedugravu” himnas, kura tapa iestādes 50 gadu jubilejā, vārdu autore, savulaik sarakstījusi un kopā ar darbiniekiem un klientiem iestudējuši lugu. Ingrīda veidoja arī iestādes ikmēneša avīzi “Ziedugravu Ziņas”. Starp citu, aprūpes centrā ir arī senioru ansamblis, to vadīja Aija Svētiņa, un tajā dzied gan darbinieki, gan iestādes klienti.
“Ir jāatrod vēdlodziņu, pa kuru sevī ielaist spēku, gaismu un prieku, tāpēc jau daudzi mūsu iestādes darbinieki raksta dzeju,” saka Ingrīda. “Te nevienam nav emocionāli viegli strādāt. Pieķeries klientam, bet tev jānoskatās, kā viņš noriet… Pret laiku zāļu nav, un te cilvēki pavada sava mūža pēdējās dienas. Mēs, darot savu darbu, rūpējamies, lai viņu ikdiena un brīvais laiks būtu piepildīts un saturīgs.”
“Neesmu no tiem, kas darbā grib novecot,” saka Ingrīda. “Zinu, ka pietrūks… Taču uzskatu, ka dzīvē nekas nebeidzas, tikai pāriet citā kvalitātē. Man prieks, ka “Ziedugravas” par savu darbavietu izvēlas jauni un enerģiski cilvēki, kuriem noteikti būs jaunas domas, savs redzējums un sapņi, un aprūpes centrs un klienti no tā būs tikai ieguvēji.”
Foto: Elita Brovacka.