Kurš gan nezina ticējumu: ja pieskaras skursteņslaucītāja pogai, var iemantot laimi. Saskaņā ar šo pieņēmumu skrīveriešiem vajadzētu būt dubultā laimīgiem, jo te dzīvo divi skursteņslaucītāji, turklāt arī vienīgā sieviete – skursteņslaucītāja Latvijā – Līga Ondzule. “Tas ir ļoti jauks darbs!” uzskata viņa.
| Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālībā, kas pulcē diplomētus un sertificētus skursteņslaucītājus, patlaban ir 35 amata meistari un 37 zeļļi. |
Par Līgu Ondzuli esmu dzirdējusi jau agrāk un reiz arī mēģinājusi noslēpt smaidu, kad skursteņslaucītājs, kas pieklauvē pie namdurvīm, patiesībā ir glīta un smalka meiča. “Jā, esmu vienīgā sieviete – skursteņslaucītāja Latvijā,” nosaka Līga. Viņa uz interviju ierodas tieši no jumta. Un uzcienā mani ar konfekti – balto konfektes papīriņu rotā skursteņslauķa bilde, bet pati konfekte ir melna. “Ar to cienājam savus fanus, kas nāk klāt un grib pieskarties skursteņslauķa pogai,” paskaidro Līga.
Skursteņa lietas gūst virsroku
Viņa amatu ir savā ziņā mantojusi, jo Līgas tētis Jānis Andersons ir skursteņslaucītājs jau 35 gadus. Līga atklāj, ka viņa apguvusi tekstila dizaineres – audējas arodu, taču tajā strādājusi vien mācību prakses laikā. Kādu laiku viņa strādājusi par auklīti Latvijā un arī Vācijā, taču laikā, kad pati bijusi bērnu kopšanas atvaļinājumā – Līgai ir trīs bērni – sākusi domāt par darbu, ko var apvienot ar bērnu audzināšanu. Tā uz laiku kļuvusi par dārzkopi, bet ik pa laikam arī tēvs aicinājis: atnāc palīgā! Kādu laiku viņa pusslodzi bijusi dārzniece, otru pusi – skursteņslaucītāja mācekle. Pamazām “skursteņa lietas” guvušas virsroku un viņa kļuvusi par pilna laika skursteņslaucītāju. Tēva mācekli.
AR AMATA BRĀĻIEM pērn pēc svētku gājiena Talsos. Līga (vidū), viņas tētis Jānis Andersons (no kreisās), amata meistars Guntis Brakmanis no Rīgas, Līgas bērni Laima un Gustavs.
Latvijā nav skolu, kur apgūt skursteņslaucītāja amatu – to var iemācīties, trīs gados strādājot kopā ar amata meistaru. Pēc mācekļa gaitām jākārto eksāmens un var saņemt diplomu – tikai tad māceklis var kļūt par zelli un skursteņus tīrīt patstāvīgi, bez meistara klātbūtnes. Vēlāk, nostrādājot vismaz piecus gadus, jau par kļūt par amata meistaru.
Kad jautāju, vai Līga jau izaugusi ar apziņu, ka būs jāturpina skursteņslaucītāju dinastija, viņa bilst: “Bērnībā par šo darbu interesējos tikai tik daudz, cik redzēju, ka tēvs allaž pārnāk mājās nokvēpis un melnām rokām.” Un pēc brīža nosaka: “Taču šis darbs ir ļoti jauks!” Gribu zināt, kas tajā jauks, un Līga skaidro: “Jauki, ka vari palīdzēt cilvēkam, ka vari atrisināt problēmas. Saimnieks saka: plīts dūmo, un es meklēju, kāpēc? Vai meistars “nohalturējis”, plīti mūrējot, vai kaut kas dūmvadā iekritis. Atrodu un novēršu problēmu, un man patīk šī labi padarītā darba sajūta.”
Bieži skursteņslauķim nākas risināt problēmas, kas saistītas ar darvas veidošanos skurstenī. Tā rodas, ja, krāsni kurinot, pilnībā aizver krāsns duriņas. Tā cilvēki dara, lai malka ilgāk degtu, taču liesmai nav gaisa padeves, veidojas kondensāts un tas kopā ar sodrējiem kļūst par piķi. Tad Līga iesaka speciālu “brīnumpagali”, kuru izdedzinot, skursteni vieglāk iztīrīt.
Sieviete uz jumta
Līga atklāj, ka patiesībā viņai ir bail no augstuma, bet neko nepadarīsi – bailes jāpārvar un uz jumta jākāpj. Jā, varbūt sanākot lēnāk un uzmanīgāk nekā vīriešiem, taču ar laiku pierodot arī pie augstuma. Augstākais ir būts un piecu stāvu mājas jumta. Nupat viņa noslēgusi sadarbības līgumu ar namu apsaimniekotāju Aizkrauklē un tīra daudzstāvu namu ventilācijas sistēmas.
Viņa stāsta, ka sākumā, ieraugot skursteņslaucītāju sievieti, cilvēki ne tikai brīnījušies, bet arī ne vienmēr uzticējušies. “Atceros, aizbraucam uz kādām mājām, un gados vecāka saimniece ar neticību skatās manu darbošanos un vairākkārt saka manam tēvam: “Jāni, varbūt tomēr labāk tu?” Tagad cilvēki jau pieraduši.”
Vasara ir karstākā skursteņslaucītāju darba sezona un Līga atklāj: rinda esot gara, jo viņi esot vienīgie skursteņslaucītāji Aizkraukles pusē. “Pērn sezonu beidzām Ziemassvētku priekšvakarā, šogad ir aizdomas, ka tā būs vēl garāka,” nosaka skursteņslaucītāja. “Ja tagad man kāds zvanītu, varētu pierakstīt rindā uz oktobrī.”
Līga bilst, ka strādāt divatā ar tēvu esot vieglāk, jo otrs cilvēks noder, kad jāpārbauda, pa kuru ieri iet dūmi – viens aizdedzina papīru, otrs pie skursteņa vēro, kur ir dūmi. Un ir labi, ja dažkārt ir, kam padomu pajautāt. “Mēs to dažkārt nekautrējamies jautāt arī citiem kolēģiem,” stāsta Līga. “Ir izveidota “whatsapp” grupa visiem Latvijas skursteņslaucītājiem, tajā arī varam daudz ko izrunāt.”
Mūsu sarunai pievienojas arī Līgas tētis, un meita nosaka: “Tētim grūti ar mani…” Jānis pasmaida un nosaka: “Nē, taču! Viegli!”
Konfekte laimīgajiem
Šķiet, skursteņslaucītāji ir arī saliedētāka profesija – nākamajā dienā pēc mūsu sarunas Līga dodas uz Alūksnes pilsētas svētkiem, lai kopā ar amata brāļiem no visas Latvijas dotos svētku gājienā un piedalītos skursteņslaucītāju sapulcē.
Kad jautāju, vai daudz ir to, kuri vēlas pie skursteņslauķa pogas pieskarties, Līga nosmej: “Ir, jau ir! Un es ne tikai ļauju, bet vēl pacienāju ar mūsu īpašajām konfektēm, tepat Skrīveru pārtikas kombinātā tapušām.” Un dažam esot vēlme to spožo pogu pat noraut. Līga stāsta, ka šis ticējums cēlies senos laikos, kad pilsētās mājas būvēja rindā citu pie citas. Ja vienā izcēlās ugunsnelaime, arī blakus māja nebija pasargāta. Tātad – ja skursteņslauķis tavā mājā ir bijis un skursteni iztīrījis, vari būt drošs un dzīvot laimīgs!
Elita Brovacka
Foto no Līgas albuma.