Kopš 4. janvāra Skrīveros ir jauna ģimenes ārste, kura pārņēmusi ārstes Dagmāras Eglītes privātpraksi. Dodoties pelnītā atpūtā, ilggadējā un pacientu mīlētā ģimenes ārste Dagmāra Eglīte saņēma Skrīveru novada domes atzinību par izcili veikto darbu.
“Par profesionālu, godprātīgu un no sirds veiktu darbu, par mūža ieguldījumu Skrīveru novada iedzīvotāju veselības saglabāšanā un uzlabošanā,” ar šādiem vārdiem Atzinības rakstā Skrīveru novada dome pateicās ārstei Dagmārai Eglītei. Taču vārdos nav izsakāmas ārstes paveiktais Skrīveros – vairāk nekā 45 gadus viņa bijusi sardzē par skrīveriešu veselību, savu darbu veica ļoti profesionāli, un to novērtējuši arī pacienti. Ar savu cieņu un mīlestību.
Ārstē vairākas paaudzes
Dagmāra Eglīte Skrīveros strādāja kopš 1975. gada jūlija. Savulaik viņa te bija vienīgā ārste ambulancē, apvienojot to ar otorinolaringologa darbu Aizkrauklē. Tolaik jaunajai ģimenei Skrīveros piedāvāja labiekārtotu dzīvokli, un arī tas bija iemesls, kādēļ pieņemts darba piedāvājumu. Drīz Skrīveri kļuva par viņas īsto darbavietu. Ārste atminas, ka kādu laiku – apmēram pusotru gadu – paralēli darbam Skrīveros vadījusi Aizkraukles (toreizējās Stučkas) poliklīniku. “To darīju savtīgu nolūku dēļ – gadus piecpadsmit stāvējām rindā pēc mašīnas, un tā to varētu dabūt ātrāk,” nosmej viņa. “Beigās gan pie mašīnas tikām tādēļ, ka ģimenē bija trīs bērni, nevis tādēļ, ka esmu poliklīnikas vadītāja.”
Dagmāra Eglīte ir arī viena no Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas dibinātājām. Savulaik viņa bija starp tiem vienpadsmit ģimenes ārstiem, kuri medicīnas sabiedrības “ARS” kabinetā piedalījās sēdē, dibināja asociāciju un pirmie lika ģimenes ārsta eksāmenus. “Tie bija sarežģīti,” atminas viņa.
Ārste atzīst, ka teju vai pusgadsimtu strādājot Skrīveros, ārstējusi trīs skrīveriešu paaudzes, un daudzus savus pacientus pazīst no mazām dienām. “Tas ģimenes ārstam ir pluss – ilgi strādāt vienā vietā,” saka Dagmāras kundze. “Kopā piedzīvoti gan priecīgi, gan ļoti bēdīgi brīži, kad cilvēks aiziet, un tam visam esmu līdzi dzīvojusi. Jaunībā kaut kā to neuztver tik dziļi – jā, pārdzīvo, bet pēdējos gados ļoti dzīvoju un jutu līdzi visiem. Nāku mājās, stāstu vīram pat vairākas reizes, nevaru nedomāt. Izdegšanas sindroms – tas mediķiem, īpaši pēdējos gados, ir ļoti raksturīgs. Patlaban jau ne tikai ģimenes ārstiem, bet visiem mediķiem ir grūts darbs.”
Pie pacienta – ar “Volgu”
Pēc brīža viņa nosaka: “Vispār būt ģimenes ārstam ir labi! Darbam nav ne vainas. Turklāt, lai arī kādi laiki bijuši, man allaž bijušas labas attiecības ar vietējām varām. Vienmēr esmu atbalstīta – kad vajadzēja, tika nodrošināts transports, un mani “Volgā” pie pacientiem veduši gan direktori, gan esmu braukusi ar pārtikas kombināta busiņu.”
Kādi ārstes darbā bijuši labākie notikumi? Daktere aizdomājas: “Laba bijis daudz. Piemēram, agrāk ātro palīdzību tik bieži nesauca, paši braucām pie pacientiem vai arī ģimenes locekļi brauca ārstam pakaļ. Ir prieks, ka vari laicīgi atsteigties, kad mazam bērnam ir elpas trūkums, iespricē un viņam palīdzi. Tāpat ir priecīgs prāts, ja nosaki pareizu diagnozi.”
Daktere atzīst: viņa allaž izjutusi pacientu pateicību un mīlestību. “Skrīverieši vienmēr pret mani ir labi izturējušies. Protams, ārsta darbā ir kļūdas, ne vienmēr viss izdodas un ir tik saulaini, bet es tomēr vairāk esmu gozējusies cilvēku mīlestības saulītē. Kad decembra beigās strādāju pēdējās dienas, smējos, ka pēdējās nedēļas notika manis izvadīšana. Pacienti nāca, teica labus vārdus: jūs taču mani no mazām dienām esat ārstējusi. Ļoti aizkustinoši brīži…”
Laiks savējiem
Kad jautāju, kāda ir sajūta, ka vairs nav jāiet uz darbu, Dagmāra Eglīte atzīst: “Vispār nejūtos slikti! Jauna ģimenes ārsta meklēšana ievilkās, beidzot tas ir garām, tā kā pēc darba neskumstu. Jā, protams, man gribas padalīties ar kolēģiem par jaunumiem medicīnas jomā, gribas uzzināt, ko viņi domā kaut vai par veselības ministres Ilzes Viņķeles atcelšanu no amata.”
“Darāmā man noteikti netrūks. Vēl jāizšķiro dokumenti, bet esmu beidzot apņēmusies sakārtot māju, pārrevidēt plauktus. Kāda pavecāka pacientei gan man teica: “Jā, kad es aizgāju pensijā, domāju, ka tā darīšu, bet līdz šim to neesmu izdarījusi.” Viņai ir ap astoņdesmit,” nosaka ārste. “Vēl man ir dārzs. Savulaik mums bija sakoptākā sēta novadā, tagad vīrs dara, ko var, bet arī es tagad varēšu šim darbam veltīt vairāk laika, mums ir daudz ideju pagalma iekārtošanā.”
Un, protams, varēs vairāk lolot savējos. Eglīšu ģimenē izaudzināti trīs bērni – divas meitas un dēls, un tagad viņiem ir pieci mazbērni.
Neviens no ārstes bērniem par mediķi gan nav kļuvis, dēls ieguvis doktora grādu šūnu bioloģijā, un mamma nosaka, ka viņš esot gudrāks par viņu. Kad jautāju, vai gribētos, lai viņas darbam ģimenē ir turpinātājs, Dagmāra Eglīte atzīst: “Jā, man ļoti gribējās, lai kāds no bērniem studē medicīnu, taču priecājos, ka viņi visi ieguvuši augstāko izglītību un man ir labi bērni. Kas zina, varbūt mazbērni izvēlēsies medicīnas jomu.”