Atzīmējot izcilā latviešu arheologa Vladislava Urtāna 100. dzimšanas gadu, Latvijas Arheologu biedrība par 2021. gada arheoloģisko pieminekli ir izraudzījusies Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu. Tā ir ļoti skaista un tūristu iecienīta vieta, par to stāsta Skrīveru tūrisma informācijas punkta vadītāja Daina Vancāne-Viļuma.
Aizkraukles pilskalns jeb Kraukļu kalni, jeb Batarejas, jeb Augstie kalni ir skaisti iegūlis starp Daugavu un Rīgas – Daugavpils šoseju.
Pilskalna garums ap 100 metru, platums 45-65 metru, un tas ir 40 metru virs Daugavas līmeņa un 67 metru virs jūras līmeņa.
Pilskalns ir 0,5 ha liels ar 0,1 ha lielu priekšpili, 3 ha lielu priekšpilsētu un ostu.
Gar pilskalna ziemeļrietumu pusi tek Ašķere, kalnam otrajā pusē – Kraukļupīte. Mūsdienās ekskursanti no pilskalna austrumu puses var doties Spīdalas/Ašķeres takā un iepazīt skaisto Ašķeri, kurai ūdeni dod arī Spīdalas upīte. Takā vasaras sezonā jāuzvedas klusi, jo te mīt lielais susuris jeb lielā miega pele, bet tas jau ir cits stāsts.
Stāsts par Asscradi
Pilskalns vairākkārt minēts 13. gadsimta rakstītajos avotos, nosaukts arī pils vecākā vārds – Vievaldis (Viewaldus). Asscrade (Aizkraukle, gribētos, lai vieta atgūst vēsturisko nosaukumu, jo aplamību mūsu pusē ir daudz) ir bijis viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem Daugavas labajā krastā. Asscrade atradusies stratēģiski izdevīgā vietā starp diviem Daugavā ieplūstošiem strautiem: Kraukļupīti un Ašķeri. Ir pierādīts, ka šis hidronīms devis nosaukumu Asscradei.
Indriķa Livonijas hronika ir Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots, senākā zināmā Latvijas teritorijā sarakstītā hronika. Iespējamais sacerēšanas laiks – ap 1224./1226. gadu. Šai hronikai ir četras grāmatas, par Asscradi visvairāk vēsta trešā grāmata “Par Livoniju”.
Asscrades līvu pils Indriķa hronikā pieminēta sakarā ar līvu un lietuviešu uzbrukumu Rīgai 1204. gadā. Asscrade bija vistālāk austrumos novietotā līvu osta pie Daugavas ūdensceļa. Asscrades līvu pils bija ļoti labi nocietināta, apkārt tai bija stāvas nogāzes, pilskalna plakumu apņēma 1,5-2 m biezi aizsargmūri. Mūris celts čaulmūra tehnikā – ar lieliem akmeņiem ārmalās, bet vidus aizpildīts ar sīkiem akmeņiem un kaļķu javu.
Pēc Indriķa hronikas ziņām vācieši Vievalda pili 1205. gadā nodedzina, un pēc izrakumiem 20.gadsimta 80. gados tika atsegta vācu mūra pils mūrētās aizsargsienas fragmenti un 13.,14.gadsimta koka apbūves paliekas pils plakumā. Pilskalna pakājē bija kapsēta un mūra baznīca, kur arheoloģiskajos izrakumos tika uzieta kapa plāksne, uz kuras bija iegravēts , ka “Kunga 1375. gadā brālis Andrejs Štenbergs – landmaršals ir miris karagājienā, krītot kādam kokam.”
Piepilsēta ar ieliņām
Pilskalnā un pakājē pirmie izrakumi veikti jau 1839. gadā Tērbatas profesora F. Kruzes vadībā, neilgi pēc tam – 1889. gadā – pētījumus šeit veica A. Buhholcs, 1924. gadā uzmērījumus veica E. Brastiņš, 1939.gadā – P. Stepiņš, bet visnopietnākos pētījumus pilskalnā un pakājē no 1961. gada veica V. Urtāns.
Arheoloģiskie izrakumi ir pastāstījuši ļoti daudz: pilskalnā apstrādāja dzelzi, krāsainos metālus, akmeni, koku, dzintaru, kaulu un ragu. Pils nocietinājumiem izmantoti skujkoku baļķi, akmeņi, zeme un māli. Piepilsētai bija pat ieliņas, bet pilskalna centrālās daļas tuvumā atradās rotkaļu un kalēju rajons. Pilskalna ļaudīm bija izplatīti amuleti: lāča, mežakuiļa, bebra zobi, caunas žoklīši. Kāds nostāsts vēsta, ka vikingi apstājušies pie Ašķeres ietekas Daugavā, kāpuši augšā pilskalna saimnieciskajā daļā un no lībiešiem iepirkuši mūsu lapu koku pelnus. Visi saprot, kāpēc.
Pēdējie izrakumi Aizkraukles senbaznīcas vietā pie Kraukļu kalniem veikti 2011. gadā.
Baznīcu “uznes” kalnā
Pilskalna pakājē ir atradusies vecbaznīca – prezentatīva būve, par to liecina stūru skaits altāra daļā. Ticams, ka baznīca uzcelta drīz vien pēc līvu pils nodedzināšanas, ap 1205./1210. gadu.
Aizkraukles senpilsētā 20 m attālumā no Daugavas krasta atrodas arī Aizkraukles senbaznīcas drupu uzkalniņš, kas atzīmēts kā sagruvusi baznīca jau Mallīna 1791.gada Rīgas apriņķa aprakstos.
Baznīca 1642. gadā tika stipri bojāta no palu ūdeņiem, tā kļuva bīstama cilvēkiem, tāpēc tika nolemts celt jaunu baznīcu augstāk par Daugavu.
Aizkraukles pils dižgaru darbos
Aizkraukles pili savos darbos ir iemūžinājuši divi dižgari: Andrejs Pumpurs eposā “Lāčplēsis” un Rainis lugā “Uguns un nakts”. Taču ir vēl viens interesants stāsts!
Kad četrdesmito gadu sākumā nākamā mākslinieka Gunāra Kroļļa vecākus izveda uz Sibīriju, viņš kopā ar vecmammu patvērumu rada Skrīveros un vasarās piestrādāja par ganu. Un tā, būdams paklausīgs pusaudzis, Aizkraukles pilskalnā mēdza sēdēt un pārdomāt dzīvi. Reiz karstā vasaras dienā viņš pie Ašķeres ietekas Daugavā sadzirdējis dīvainus, it kā koka klaudzienus. Nosteidzies lejā, viņš šajā vietā atradis izskalotas lībiešu meitenes rotas un nazīti. Vēlāk, kad Gunārs Krollis jau bija kļuvis par slavenu mākslinieku, viņam lūdza ilustrēt Pumpura eposu. Ilustrācijās viņš gan Laimdotai, gan Spīdalai zīmēja identiskas rotas – tādas, kas uzietas Ašķeres upes izsusējušajā gultnē. Arī “Indriķa hronikai”, kurā minēta Aizkraukles pils, ilustrācijas zīmējis mākslinieks Gunārs Krollis.