Tieši tik liela dažādība, kāda ir cilvēku individuālajām vajadzībām, ir vēlama arī dažādība sabiedrībā balstītiem sociāliem pakalpojumiem, kas pieejami cilvēkam ar veselības grūtībām viņa dzīvesvietā. Ikviens cilvēks, neatkarīgi no veselības traucējumu smaguma var dzīvot sabiedrībā, jautājums ir tikai, cik liels un, kāda veida atbalsts viņam ir nepieciešams. Mentors ir vēl viens lielisks, uz individuālo vajadzību risināšanu vērsts atbalsta veids, ko būtu vēlams pievienot sociālo atbalsta pasākumu kopējam grozam.
Zemgales plānošanas reģiona (ZPR) ieviestajā projektā “RETHINK” (Pārdomāt) tika izstrādāta un veikta pilotēšana (izmēģinājums) Latvijā jaunai atbalsta sistēmai – mentora atbalstam jauniešiem ar garīgās attīstības veselības problēmām, lai palīdzētu viņiem integrēties un iesaistīties izglītībā, nodarbinātībā un citās sabiedriskās aktivitātēs. Projekts tika realizēts sadarbībā ar Linčepingas (Zviedrija) pašvaldības Pētījumu un attīstības centru.
Jautāju projekta “RETHINK” vadītājai Ievai Zeifertei un deinstitucionalizācijas projekta “Atver sirdi Zemgalē” vadītājai un ZPR sociālās nozares koordinatorei Dacei Strautkalnei, kas viņuprāt ir galvenie un būtiskākie rezultāti, kas projekta ietvaros ir radīti, kāds bija ceļš un kādas atziņas rezultātā iegūtas, kā arī, kā projektā radīto paredzēts izmantot turpmāk.
Ieva Zeiferte stāsta: “Projektu sākām ar jauniešu vajadzību izvērtēšanu. Jauniešus projektā iesaistīja pašvaldību Sociālie dienesti, izsūtījām vēstuli (visiem Zemgales) sociālajiem dienestiem, 6 pašvaldības atsaucās un uzrunāja savā redzeslokā esošos; projekta mērķa grupa ir jaunieši ar garīgās attīstības traucējumu vēsturi. Kopā ar zviedru partneriem izstrādājām jautājumu sarakstu un jaunieši tika intervēti. Intervēšanu veica sociālais darbinieks, kopā tika intervēti 29 jaunieši un rezultātā tika izveidots Situācijas apskats (Pētījums “Esošās situācijas izpēte Zemgales reģionā un atbalsta sistēmas trūkumu identificēšana jauniešu ar garīga rakstura traucējumiem integrācijai darba tirgū/ sabiedrībā”, saites uz šo un pārējiem projektā izstrādātajiem materiāliem pievienotas publikācijas beigās). Tas ir gan šo personīgo interviju apkopojums, gan pakalpojumu pieejamības apskats reģionā, šāda tipa jauniešiem un viņu vajadzībām.
Atšķirība no deinstitucionalizācijas (DI) plāna (Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāns 2017.- 2020. gadam) ir tāda, ka tika pētīta ne tikai tikai sociālo pakalpojumu pieejamība, bet arī integrācijas pakalpojumu pieejamība, sākot ar izglītības iespējām, nodarbinātību un interešu izglītību. Gandrīz visi iesaistītie jaunieši ir speciālo skolu audzēkņi. Viena no problēmām, kas atklājās ir daudzveidīgu un piemērotu tālāko apmācību iespēju trūkums. Līdzšinējās SIVA (Sociālās integrācijas valsts aģentūras) apmācību programmas vairāk ir paredzētas jauniešiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, un tikai dažas no programmām jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
Interviju jautājumi jauniešiem tika sastādīti pēc zviedru ieteiktās holistiskās pieejas principiem. Tie ietvēra tādus jautājumus kā : “Kāda ir tava diena?”, “Kāds ir tavs miegs?”, “Kādas ir tavas fiziskās aktivitātes?”, “Attiecības ar citiem cilvēkiem, draugiem, speciālistiem?”, “Vai esi apmierināts ar pašreizējo situāciju?” “Ko tu vēlētos mainīt? “, “Kādi ir tavi sapņi?” .
Ne visus izvērtētos jauniešus varējām tālāk iesaistīt programmā. Šeit vērtētāja komentārs par kādu jaunieti: “Izvērtēts. Nebūs piemērots projekta mērķu sasniegšanai. Praktiski nerunā. Grūti uztver jautājumus vai pasacīto. Visu laiku gaida, ka viņa vietā atbildi sniegs mamma. Vislabāk jūtas mājās savā ģimenē. Pēc mammas sacītā nav bijis domu un motivācijas atkal iesaistīties apmācībās vai nodarbinātībā.”
Interesanti, mēs sapratām, ka var būt cilvēki ar vienādu diagnozi, bet komunikācijas spējas un motivācija ir izšķiroši. Varēja arī just, kuros jauniešos ir daudz ieguldīts. Arī no tiem 20 jauniešiem, kurus rezultātā aicinājām tālāk piedalīties programmā un Vasaras nometnē, reāli atbrauca atbrauca tikai 14. Lai izpildītu projekta prasības, pēc vasaras nometnes vēl papildus piesaistījām jauniešus; tie bija vairāk ar nediagnosticētiem traucējumiem un depresiju.
Tālāk mēs attīstījām mentoringa lietu. Aktivitātes ar zviedru partneriem centāmies ieviest paralēli un pēc vienotas metodikas. Tas izdevās daļēji. Par mentoru piesaisti mums ar zviedru kolēģiem bija domstarpības un rezultātā process notika atšķirīgi. Projektā aktivitāšu apraksts bija veidots ļoti vispārīgi un atalgojums mentoriem nebija plānots. Zviedru partneri uzskatīja, ka viņi bez atalgojuma nevar piesaistīt mentorus. Man iegūt pieredzi likās būtiski un es meklēju risinājumu. Mūsu cilvēki novērtē izglītību un kvalifikācijas celšanu, mentori, rezultātā, tika piesaistīti uz brīvprātīgā līguma pamata (mentori darbojās bez atlīdzības, bet izdevumi darbības nodrošināšanai tika segti no projekta līdzekļiem). Rezultātā tika izveidota apmācību programma un paredzēts, ka apmācību process būs divās daļās, ka darbs ar jauniešiem būs daļa no apmācību programmas kā prakse; tā būs neformālā izglītība; vēl sapratām, ka jābūt skaidri aprakstītam mentoringa procesam un ir jābūt mentoringa programmai.
Mentoringa programmas vadlīnijas, kurās aprakstīts viss mentoringa process, sākot ar definīcijām, mentoru rekrutēšanu un beidzot ar mentoringa intevences posmu, soli pa solim līdz pat nobeigumam tapa jau Covid-19 apstākļos. Vadlīnijas ir ļoti būtiskas intervences procesā, kad pastāv risks nomaldīties no ceļa. Grupu tikšanās laikā tiešsaistē ZOOM platformā, mentori gāja cauri visiem definētajiem posmiem – kur mēs tagad esam un, ja ir šāda veida grūtības, tad varētu būt un tāda veida virzība. Vadlīnijas tika izveidotas balstoties uz “trīs vaļiem”. Pirmais, vispārīgā mentoringa teorija; mentoringa, ko pielieto gan izglītības sistēmā, uzņēmējdarbībā, jaunā darba vietā u.c.; kas ir vai nav mentors, iepretī asistentiem, sociālajiem darbiniekiem; izpratne nāk no mentoringa pirmsākumiem. Otrs “valis”, tieši Zeldas metodika (izstrādāta Resursu centra cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem “Zelda” atbalsta personas pakalpojuma pilotprojektā). Viņu mērķauditorija ir cilvēki ar daudz smagākiem traucējumiem, tāpēc varēju izmantot ļoti nedaudz. Trešais – projekta “Proti un dari” metodika, kurā mentorings ir viens no pakalpojumiem un mērķauditorija ir tieši jaunieši no 18 līdz 30 gadiem, kas nemācās un nestrādā – tieši tāpati, kas mums, tikai bez garīga rakstura traucējumiem (GRT).
Kopā ar Tomu Urdzi (pieaugušo izglītības specialists, konsultants) un Austru Smilgaini (Mg.soc.darbā, projekta vadošā pētniece) mēs uzradījām e-vides apmācību programmu, kur informācijai par mentoringa pamatprincipiem vēl pievienojām informāciju par GRT un specifiku par komunikāciju un sadarbību ar cilvēkiem ar šādiem traucējumiem. Tiem mentoriem, kam ir jau zināšanas par GRT, būs svarīgāk saprast mentoringa metodi un darbu ar jauniešiem un otrādi tiem, kam ir pieredze kā mentoriem, būs svarīga informācija par komunikāciju ar personām ar GRT. Iesaistot mentorus projektā, mēs orientējāmies uz tiem, kam jau ir kāda pieredze darbā ar jauniešiem vai sociālajā darbā.
Mentoru rekrutēšanu uzsākām ar publikācijām sociālajos tīklos. Pieteicās 12 pretendenti, no kuriem 10 aicinājām uz ievadsemināru, pēc kura divi, saprata, ka neturpinās. Rezultātā 8 mentori uzsāka apmācības e-vidē, apmācību vidū notika seminārs ZOOM platformā, tad noslēguma seminārs – 2 dienu pasākums. Apmācību moduļi e-formātā ir izveidoti MOODL vidē, kur ir iespēja pašiem studēt un aizpildīt pašpārbaudes testus; savukārt, seminārā tika izdiskutēti atvērtie jautājumi, bija grupu darbi, praktiski uzdevumi, situāciju izspēles.
Turpinājumā, divas noslēguma semināra dienas pārauga Vasaras skolā jauniešiem. Tajā bez mentoriem ar jauniešiem darbojās ergoterapeits, deju kustību terapeite, sporta aktivitāšu vadītājs, karjeras konsultants, vizuāli plastiskās mākslas terapeits. Notika nodarbības jauniešiem kopā ar mentoriem. Noslēgumā speciālistiem par katru jaunieti bija jādod atzinums. Kāpēc aktuāli, ka speciālisti piedalījās nometnē? Tas tomēr deva drošību un lielāku skaidrību, ko varēs un ko nevarēs mentors ar jaunieti darīt.
Pati Vasaras nometne bija motivējoša jauniešiem piedalīties projektā. Būtisks jautājums bija – kā katram jaunietim atrast vispiemērotāko mentoru? Mēs kā speciālistu un projekta vadības komanda, kurai bija informācija par abām pusēm, sniedzām savus ieteikumus un redzējumu, tomēr mentoriem bija iespēja pašiem pieņemt galīgos lēmumu. Mēs devām mentoriem iespēju iepazīt jauniešus pēc individuālo interviju rezultātiem. Ievērojām arī zviedru kolēģu akcentēto dzimumu atšķirību – piemeklēt jauniešiem tā paša dzimuma mentoru – puišiem vīriešus un meitenēm sievietes mentores. Bija ļoti veiksmīgs gadījums, kur vīrietis bija mentors trim puišiem, bet bija arī gadījumi, kur interešu sakritība bija būtiskāka par dzimumu. Vasaras skolas kopēju aktivitāšu laikā mentoriem bija līdz galam jāsaprot, ir manējais vai nē. Arī jauniešiem bija iespēja pateikt nē. Vasaras skolas laikā izveidojās sadarbība 8 mentoriem un 14 jauniešiem. Projekta rezultātu sasniegšanai meklējām klāt vēl mentorus un jauniešus, bet tas, kas viņiem iztrūka bija tusiņš un pazīšanās ar pārējiem dalībniekiem.
Jau vasaras nometnes laikā, mentori sāka gatavot individuālos plānus. Uzdevums bija mentoram kopā ar jaunieti, gadījuma vadītāja vadībā, izveidot individuālos plānus – ko viņi var sasniegt četros virzienos – mācīties būt pašam, mācīties piederēt, būt sabiedrībā, mācīties izglītoties un mācīties nodarbinātību. Šie virzieni jāuztver ļoti plašā spektrā, tas nav uzreiz apgūt formālo izglītību. Piemēram, vienu sievieti mentore mudināja apgūt adventes vainagu darinānašnu un tos pārdot; viena meitene projekta laikā izgāja fotokursus. Mēs apmaksājām iešanu uz kafeinīcām, lai jaunieši mācītos, kā tur uzvesties. Viens jaunietis, nekad nebija bijis degvielas uzpildes stacijā, viņi ar mentoru brauca mašīnā ekskursijā uz Gaiziņu. Bauskas apkārtējo pagastu jauniešus, mentors aizveda ekskursijā uz Rundāles pili, kur viņi nekad nebija bijuši; viņi iegādājās kafiju un picas vai hotdogus un kopā uzēda. Daži jaunieši arī reāli dabūja darbu projekta laikā. Viens no mentoriem iemācīja puišiem darboties vides sakopšanā, cirst, zāģēt kokus un attīrīt dendroloģisko parku prezidenta mājās “Auči”, stāstīja stāstus par īpašajām vietām. Virkne jauniešu attīstīja hobijus. Mentore aizveda meiteni jāt ar zirgiem, jo viņa intervijās bija teikusi, ka viņa gribētu fotografēt un jāt ar zirgu. Rezultātā viņa sataisīja bildes ar zirgiem un zirgu staļļa īpašniece piedāvāja likt bildes feisbukā un tādā veidā popularizēt stalli. Bez izjādēm viņai vēl bija iespēja iet un kopt zirgus, kas mazina viņas trauksmi un depresiju.
Tad sākās Covids un daļu no plānotā mentoru individuālā darba ar jauniešiem nācās pārskatīt. Plānotie braucieni uz Zviedriju un grupu pasākumi nevarēja notikt, tāpēc uztaisījām mentoriem gan grupu, gan individuālās supervīzijas. Tas notika tieši noslēguma un atdalīšanās posmā.
Projekta vīzija bija iztestēt, kādam ir jābūt mentoram un ar ko viņš atšķiras no citiem cilvēkiem, kas ir apkārt. Izdarītais secinājums – tas ir cilvēks, kas no 6 līdz 8 mēnešiem piesaistīts mentorējamajam. Mentors ir tas, kurš paver visādas durvis un jo bagātāka mentora personība, jo vairāk ir to durvju apkārt. Kad runāju ar supervizoriem, viņi jautāja, kur jūs tik bagātas personas dabūjat? Dāsnas un bagātas personības. Mūsu ieteikums, lai mentors ir cilvēks, kuram nevajadzētu būt pilna laika nodarbinātam sociālajā dienestā; viņa mentora darbs varētu būt piepelnīšanās, nepilnas slodzes darbs, pakalpojums vai arī brīvprātīgs darbs; vērtība ir, ja viņa sociālais kapitāls ir ārpus – viņa reālajā dzīvē.
Otra panākumu atslēga ir – atrast īstajam jaunietim īsto mentoru. Kā piemērs ir situācija, kad mēs nomainījām mentoru jaunietim, kas bērnībā bija guvis traumu. Viņam tika veiktas vairākas operācijas un slimības dēļ viņš bija atpalicis no skolas un izkritis no sabiedrības. Dēļ fiziskās traumas un arī psiholoģiskās traumas saistībā ar piedzīvoto, viņam bija noteikta invaliditātes grupa, bet citādi viņš ir apdāvināts jaunietis. Sadarbība starp jaunieti un mentoru bija apgrūtināta un mēs pieņēām lēmumu nomainīt mentoru. Ar mentori, ko piesaistījām, viņi kopā attālināti brauca ar riteņiem, izmantojot vienu aplikāciju mācījās kopā valodas – japāņu un angļu. Viņiem bija kopīgas intereses un liela izpratne par digitālo vidi, kas nostrādāja. Vīzija mentora pakalpojuma veidošanai būtu, lai kāda nevalstiska organizācija, kas jau sniedz sociālos pakalpojumus, piedāvātu arī šo kā blakus pakalpojumu. Lai izveidotu mentora pakalpojumu, mentorus vajag atlasīt, viņiem darba procesā nepieciešams atbalsts un koordinēšana, nepieciešams arī savstarpējs atbalsts. Domājams, ka īsti nedarbosies metode, kad sociālais dienests pieņems darbā mentoru un viņš būs mentors vienlaicīgi 10 jauniešiem. Drīzāk, tad radīsies vēl viens izdedzis sociālais darbinieks.”
Dace Strautkalne stāsta: “Manuprāt, vērtīgākais ieguvums ir pieredze; pieredze, ka mentori var būt ļoti dažādi cilvēki ar dažādām prasmēm, dažādu pamata izglītību un nodarbošanos; atziņa, ka mentoram nav jāpilda nevienu no sociālajiem pakalpojumiem, bet viņš ir tas, kurš palīdz atvērt durvis, lai varētu uzsākt kādu aktivitāti un ir radusies skaidrāka bilde par to, kas vispār ir mentors.
Sākotnēji mums tas nebija skaidrs, projekts ar visu izpēti, mācībām, testēšanu, darbošanos ir parādījis, kas tad ir mentors, kas var būt par mentoru, kā mentorus labāk atlasīt, apmācīt, kā salikt kopā atbilstošu mentoru un jaunieti, lai viņi veiksmīgi darbotos un kāds tieši darba lauks ir mentoram. Mums ir jāsaprot, ka mentoram ir savs noteikts darba lauks, viņš nevar aizpildīt tukšos robus sociālo pakalpojumu sistēmā, piemēram, vest klientu no punkta A uz punktu B, kas ir asistenta pienākums, vai būt par sociālo darbinieku atbalstāmajam cilvēkam. Bet viņš var būt tas cilvēks, kas palīdz jaunietim izpildīt sociālā darbinieka izstrādāto plānu, lai integrētos un iesaistītos sabiedriskās aktivitātēs. Mentors ir tas, kurš piezvana un pajautā, vai tu jau to un to izdarīji? Pirms cilvēks, kas ir ilgstoši saskāries ar veselības grūtībām, nokļūst dienas centrā, specializētajā darbnīcā, darba vietā vai izglītības iestādē, viņam ir nepieciešams kāds, kas viņam pastāsta, ka ir tādas iespējas un sniedz atbalstu pirmo reizi izmēģinot sabiedriskas aktivitātes. Ir, piemēram, jaunieši ar autiskā spektra traucējumiem, kurus vecāki no mazotnes nav integrējuši sabiedrībā, viņi ir ļoti noslēgti un viņiem ir reālas grūtības vispār iziet no mājas. Šādā gadījumā mentors var būt tas, kurš iepazīstas, sniedz atbalstu un iedod to pirmo pieredzi. Tas ir būtiski.
Šajā projektā, salīdzinot ar DI projektu, kur visi iesaistie ir ar uzstādītu diagnozi un atlasīti pēc stingriem kritērijiem, bija iesaistīti ļoti dažādi cilvēki; pietika ar to, ka jaunietis ir sociālā dienesta redzeslokā, sociālais darbinieks redz, ka viņam ir attīstības traucējumu vai psihisku saslimšanu pazīmes un, ka viņam ir vajadzīgs atbalsts. Deinstitucionalizācijas projektā ir diezgan standartizētas tās lietas, lai saņemtu atbalstu un pakalpojumu, ir jāatbilst tādam un tādam statusam un ir jābūt to apliecinošiem dokumentiem.
Īpaši foršas likās mentoru aktivitātes ar jauniešiem, ka tās atbalstošās darbības var būt jebkādas – satikties kafeinīcā, padzer kopā kafiju, apēst bulciņu un sarunāties un kādam tā ir pilnīgi jauna pasaule, kas paveras; ar mentoru var kopā braukt kopt parku; tā atbalsta aktivitāšu dažādība ir neierobežota, cik mūsu fantāzija atļauj, tik mēs varam dažādos veidos darboties. Un katram ir kaut kas savs, kas ir vajadzīgs un kas ir palīdzoši. Iemācīties būt kopā ar citiem, iemācīties darīt, tās ir tās lietas, ko mentors projektā ir palīdzējis jauniešiem izdarīt. Un katrs to ir darījis pa savam. Vauu! Biežāk, man liekās, tiek izmantota tā standartizētā pieeja … un te notika tas, ka brīvā, neformālā veidā tika izveidotas attiecības un mentors kā draugs un atbalstītājs mudināja darīt, ieteica un šādā veidā vadīja integrācijas procesu.
Būtiska lieta, ka arī sociālajam mentoram ir vajadzīga supervīzija, ir vajadzīgs atbalsts, lai viņš spēj nospraust skaidras robežas un spēj arī parūpēties par sevi.
Par ilgtspēju, ko mēs darīsim paši, ko iesakām citiem? Pirmkārt, es redzu, ka mentora pakalpojums, apmacību programma un mūsu pieredze ir izmantojama pašvaldībās, kuras saskata sev nepieciešamību pēc šāda cilvēkresursa. Ir gatavs apmācību modulis, kur online vidē iespējams mācīties, ir mūsu pieredze, ar kuru varam dalīties un ir pierādījies, ka mentors ir labs resurss, lai integrētu jauniešus. Mentora pakalpojumam, piemēram, ir potenciāls nelielās pašvaldībās (pēc administratīvi teritoriālās reformas – nelielos pagastos), kur ir ierobežoti cilvēkresursi. Mūsu pieredze parāda, ka tas var būt jauniešu darba speciālists, kurš var papildus izmācīties un būt mentors jaunietim. Viņš var strādāt savu pamata darbu un nelielu slodzi papildus viņš var būt kādam mentors; nebūtu vēlams, ka mentora darbs ir uz pilnu slodzi ar 5-20 mentorējamiem. Šis varētu būt resurss, īpaši pašvaldībās, kur cilvēku skaits samazinās; pašvaldībās, kurās ir daudzfunkcionālie centri un zem viena jumta notiek vairāku veidu aktivitātes – jauniešiem, senioriem, aktivitātes cilvēkiem ar invaliditāti. Jauniešu centra vadītājs varētu būt mentors, kurš redz, ka ir ģimene, ir jaunietis, kurš nekur nav iesaistīts, viņš var sākt ar nelielām mentoru aktivitātēm jaunieti pamazām iesaistīt, ieaicināt, piedāvāt, pavirzīt.
Otrs, gribam uzrunāt Labklājības ministriju iepazīties ar mūsu izstrādāto metodi un rosināt iekļaut šo mentora pakalpojumu normatīvajā regulējumā. Es saredzu to kā daļu no sociālo pakalpojumu groza un tam jābūt nosauktam mūsu likumdošanā, citādi tas kā pakalpojums neattīstīsies. Mēs varam to saukt par ģimenes asistentu, varam saukt par mentoru vai sociālo mentoru, varam saukt par atbalsta personu, bet skatoties uz to pieredzi, ko ieguvis Rūpju bērns (Biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns””) ar ģimenes asistenta pakalpojumu, ko esam dzirdējuši no Zeldas par atbalsta personas pakalpojuma pilotēšanu, ko paši esam pieredzējuši par mentora lomu šajā projektā; tie ir līdzīgi pakalpojumi un varētu būt labs atbalsts; nav jāskatās ka tie ir tikai jaunieši ar garīga rakstura traucējumiem, vai tikai ģimenes, kurās ir bērni vai vecāki ar veselības problēmām, vai nelabvēlīgas ģimenes. Pie mentoru rekrutēšanas un apmācības varētu ņemt vērā, kas būs tā mērķa grupa ar ko mentors strādās un attiecīgi ievirzīt; viena apmācību daļa – mentorings, otra – specifiska informācija par mērķa grupu, lai mentoram ir skaidrs, kam jāpievērš uzmanība, kad strādā ar ģimeni, kurā ir bērns, vai strādā ar cilvēkiem, kuriem ir atkarības, vai strādā ar cilvēkiem, kuriem ir psihiskas saslimšanas. Tas ir tāds attīstāms pakalpojums. Ja mums reģionā būtu resurss, mēs arī varētu uzrunāt, apmācīt un nodrošināt mentorus pašvaldībām.
Un nobeigumā, ne mazāk svarīgi – mentorus un šo pieredzi mēs varam izmantot DI projektos, kas paredz sociālo mentoru piesaisti cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuri pamet valsts sociālās aprūpes centrus un uzsāk patstāvīgu dzīvi sabiedrībā. Mentors šiem cilvēkiem var kļūt par būtisku atbalsta punktu, jo ir daudzas, mums visiem pašsaprotamas lietas, kuras cilvēkam institūcijā nebija jādara – pašam jāizvēlas veikalā produktus maltītei, jāiegādājas drēbes un apavi, jāizdara daudz un dažādas vienkāršākas un sarežģītākas izvēles. Tādēļ mēs piedāvājam pašvaldībām iespēju gan izmantot jau apmācīto mentoru resursu, gan izmantot mūsu pieredzi un apmācību platformu, lai apmācītu jaunus mentorus.”
Kāds no mentorētajiem jauniešiem, jautāts vai gribētu vēl piedalīties līdzīgā projektā: “Es, jā, man patīk paņemt kaut ko jaunu. Es projektu vērtēju, kā izdevušos priekš manis. Es uzskatu, ka noteikti ir vajadzīgs mentors. Ir cilvēki, kam nepieciešams vairāk, arī pat ikdienā. Citreiz ir vajadzīgs tāds little push, tāds, ka tev piezvana un: “Aiziet, aiziet!””
Tieši tik liela dažādība, kāda ir cilvēku individuālajām vajadzībām, ir vēlama arī dažādība sabiedrībā balstītiem sociāliem pakalpojumiem, kas pieejami cilvēkam ar veselības grūtībām viņa dzīvesvietā. Ikviens cilvēks, neatkarīgi no veselības traucējumu smaguma var dzīvot sabiedrībā, jautājums ir tikai, cik liels un, kāda veida atbalsts viņam ir nepieciešams. Mentors ir vēl viens lielisks, uz individuālo vajadzību risināšanu vērsts atbalsta veids, ko būtu vēlams pievienot sociālo atbalsta pasākumu kopējam grozam.
Projektā RETHINK izstrādātie materiāli:
Pētījums “Esošās situācijas izpēte Zemgales reģionā un atbalsta sistēmas trūkumu identificēšana jauniešu ar garīga rakstura traucējumiem integrācijai darba tirgū/ sabiedrībā”
Pētījuma “Esošās situācijas izpēte Zemgales reģionā un atbalsta sistēmas trūkumu identificēšana jauniešu ar garīga rakstura traucējumiem integrācijai darba tirgū/ sabiedrībā” KOPSAVILKUMS
Mentoru apmācības programma RETHINK – Mentoru e-vide
Mentoru apmācības programma jauniešu ar garīgās rakstura traucējumu vēsturi
atbalstam un tās izmēģinājums (programmas apraksts, saturs un ieviešanas posmi)
Mentoru un jauniešu apmācību programmas izvērtējuma apkopojums:
- I Mentoru interviju apkopojums
- II Jauniešu rezultāti
- III Projekta komandas un iesaistīto pušu viedoklis
Sociālā mentora ROKASGRĀMATA personu ar garīga rakstura traucējumiem atbalstam
Prezentācija “Mentors, rekrutēšana/atlase, apmācības, mentoringa procesa organizēšana”
Baseline study “Exploration of the Existing Situation in Zemgale region and
Identification of the Gaps in the Support System for the
Integration of Young People with Mental Disabilities into the
Labor Market / Society” SUMMARY. Pētījuma kopsavilkums angļu valodā.
Adult non-formal education Program “Mentor Training Program to Support Young People with a History of Mental Disorders” (including pilotage) Mentoringa programma angļu valodā.
Centrālās Baltijas jūras reģiona programmas 2014. – 2020. gadam projekts Pārdomāt (CB-802; RETHINK); nozare: izglītība un sociālie pakalpojumi; ilgums: 05.2019. – 04.2021.; kopējais budžets: 251 395,55 EUR (t.sk. ERAF finansējums: 197 545,54 EUR), ZPR budžets: 89 988,85 EUR (t.sk. ERAF finansējums: 76 490,52 EUR); projekta vadītāja: Ieva Zeiferte, e-pasts: Ieva.Zeiferte@zpr.gov.lv
Eiropas Savienības struktūrfondu projekti 2014. – 2020. gadam, ESF projekts “Atver sirdi Zemgalē”; nozare: sociālie pakalpojumi; ilgums: 01.07.2015. – 31.12.2023.; projekta budžets: 9 412 350,00 EUR; projekta vadītāja: Dace Strautkalne, e-pasts: Dace.Strautkalne@zpr.gov.lv
Attēls: pexels by Cliff Boot
Ilva Kalnāja
projekta “Atver sirdi Zemgalē”
komunikāciju speciāliste