Pagājušā gada nogalē „Latvijas lepnuma” balvu nominācijā „Mecenāts” saņēma skrīverietis Aivars Millers. Viņš jau desmit gadu nesavtīgi palīdz savam dzimtajam novadam.
Aivars Millers “ir viens no tiem cilvēkiem, kurš klusām dara labus darbus, neprasot publisku paldies. Viņš mulst ikreiz, kad vēlamies viņam pateikties par to, ko viņš mums devis. Taču mēs uzskatām, ka viņš ir mūsu lepnums. Un vēlamies, lai viņš kļūtu ne tikai par Skrīveru, bet arī visas Latvijas lepnumu,” savā pieteikumā Latvijas lepnuma balvai raksta skrīverieši – Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš, Skrīveru novada sociālās aprūpes centra “Ziedugravas” bijušais direktors Pēteris Jansons un Skrīveru kultūras centra direktore Baiba Dronka.
Datori savai skolai
“Ar Andreja Upīša Skrīveru vidusskolu, kuru viņš pats beidzis, sadarbība aizsākās 1997. gadā,” raksta skrīverieši. „Tolaik Aivara klases audzinātājs Edgars Murāns mācīja matemātiku un informātiku. Savā darbā izmantoja tādus datorus, kādi tolaik lauku vidusskolai bija pieejami – vecas „bekas”. Aivars, to uzzinājis, vienā jaukā dienā ieradās skolā un sanesa informātikas kabinetā 15 tam laikam jaunus, modernus un jaudīgus datorus. Skolas direktors pārsteigumā vien attapās pateikt, ka baidās tādu bagātību skolā glabāt. Aivars tikai klusu pasmaidīja un noteica, ka arī par to ir padomāts. Metāla durvis ar pamatīgu slēdzeni kabinetam jau esot ceļā. Uzskatām, ka ar to arī tika ielikti pamati skolas informatizācijas attīstībai. Pa šiem gadiem no Aivara esam saņēmuši arī citu aprīkojumu skolas informācijas tehnoloģiju sistēmas pilnveidei. Ik gadu kaut kas jauns tiek uzdāvināts. Tas ļauj iet līdzi laikam, neizkrist no moderni aprīkoto skolu aprites un atvieglo darbu gan skolotājiem, gan skolēniem.
Mācoties skolā, Aivars apmeklēja jauno tehniķu pulciņu, bet uzzinājis, ka tagad skolā vairs tāda nav, pats atrada cilvēku, kurš būtu tādu gatavs vadīt un divus gadus pats maksāja šim cilvēkam algu, jo skola diemžēl tādu algot nevarēja atļauties. Aivars pats arī gādāja pulciņa darbam visus nepieciešamos materiālus. Un šodien skola var lepoties ar diviem absolventiem, šī pulciņa apmeklētājiem, kas kļuvuši par inženieriem zinātniekiem.
Skolas himna
Aivars ir arī ļoti muzikāls un skolā darbojās instrumentālajā ansamblī. Kādu gadu, ieradies uz ikgadējo absolventu salidojumu, viņš skolai uzdāvināja paša sacerētu dziesmu. Ik pa laikam, klausoties šo dziesmu, nodomājam – tā kļuvusi par tādu kā mūsu skolas himnu. Tik smeldzīga kā sārtie rudens novakari un tik silta kā uguns kamīnā.
Aivars allaž ir klāt visos absolventu salidojumos un daudz arī palīdzējis to rīkošanā. Kad skolas sporta zālē ieklāja jauno segumu, tas vairs nebija īsti piemērots kultūras pasākumu rīkošanai, taču tā ir mūsu lielākā telpa skolā. Aivars bez vārda runas atveda paklājus zālei, ko ieklāt telpā, lai saviesīgos pasākumos nesabojātu jauno sporta segumu.
Citās skolās pieeju interneta vietnei uzdevumi.lv apmaksā no pašvaldības līdzekļiem, mēs diemžēl neesam tik bagāti, lai to varētu atļauties. Tāpēc Aivars ir uzņēmies arī šo rūpi un jau divus gadus 8.-12. klašu audzēkņiem un skolotājiem apmaksā piekļuvi šai vietnei, lai bērni varētu sevi pilnveidot un izglītot. Un jāsaka, ka interese ir liela, mūsējiem ir labi panākumi un augsti reitingi.
Atbalsta vecos ļaudis un kultūru
Jau vairākus gadus laba sadarbība Aivaram izveidojusies arī ar sociālās aprūpes centru „Ziedugravas” jeb veco ļaužu pansionātu. Pavisam nesen, viesojoties pansionātā, labklājības ministre Ilze Viņķele to atzina par vienu no labākajām šāda veida iestādēm Latvijā. Un te noteikti ir arī zināms Aivara Millera devums.
Brīdī, kad Latvijā tika ieviesta virszemes televīzijas apraide, daudzi pansionāta iemītnieki palika bez iemīļotajām televīzijas programmām. Uzzinājis par šo ķibeli, Aivars atveda un uzdāvināja pansionātam 15 dekoderus, lai vecie ļaudis savās istabiņās un koplietošanas telpās varētu skatīties tās televīzijas pārraides, ko iecienījuši.”
Aivara Millera labo darbu sarakstu var turpināt vēl un vēl- pansionātam viņš uzdāvināja jaunas elektriskās klavieres, apmaksāja transportu, lai no Vācijas uz Skrīveriem atvestu vācu draugu dāvinātās gultas. Liels atbalsts sniegts arī Skrīveru kultūras centram, palīdzēts vietējam teātrim un sagādāta apskaņošanas aparatūra.
Dāvina arī mīlestību
Pieteikumā „Latvijas lepnuma” balvai uzsvērts: „Vissvarīgākais ir sirsnība un labestība, ar kādu viņš nāk pie mums, pie citiem saviem draugiem, jo mēs neesam vienīgie, kurus Aivars atbalsta. Apbrīnojama ir viņa nesavtība un vēlme palīdzēt, un tā mīlestība, ko saņemam. Tāpēc gribam arī viņam sniegt šo mūsu mīlestību un teikt lielo „Paldies”. Viņš ir mūsu Latvijas lepnums!”
Aivars Millers dzimis un audzis Skrīveros. Viņam pieder uzņēmums „DG termināls” Liepājā, kur arī patlaban lielākoties paiet viņa ikdiena.
Pēteris Jansons ir Aivara Millera klasesbiedrs. Viņš stāsta, ka Aivars jau skolas laikā bijis kā klases līderis, un arī tagad, pēc daudziem gadiem, cenšas turēt kopā klasi, regulāri rīkojot bijušo klasesbiedru salidojumus.
“Aivars ir zelta cilvēks, ļoti nesavtīgs un dāsns,” saka Jansona kungs. „Viņš nedzenas pēc atzinības vai popularitātes, bet vienkārši palīdz, jo viņš to var un uzskata par vajadzīgu. Visa Aivara ģimene ir tādi labestīgi cilvēki, kuri vienmēr palīdz kā vien var. Šī cilvēka priekšā vienkārši jānoņem cepure un jānoliec galva, cik zemu vien var.”
Aldis Rakstiņš atklāj, ka Aivars Millers katru gadu augustu atbrauc un pajautā, vai skolai kas nepieciešams, vai var ko darīt lietas labā? Pēc kāda laika dodot ziņu, kādu risinājumu atradis. „Ļoti nesavtīgs un dāsns cilvēks, vienmēr gatavs palīdzēt. Pa šiem gadiem esmu sapratis, kas viņš nemētājas ar naudu, bet rūpīgi izvērtē, kas tiešām var būt skolniekiem derīgs un attīstošs, kas dod bērniem izaugsmes iespējas. Pilnīgi negaidot viņš vienmēr uzrodas īstajā vietā un īstajā brīdī, it kā juzdams, kad palīdzība visvairāk vajadzīga. Pēc savas būtības viņš ir kluss un nosvērts, netiecas pēc kaut kāda veida atlīdzības, reklāmas vai atzinības,” saka Aldis Rakstiņš.
Intervijā laikrakstam „Diena” Aivars Millers atzīst: “Es izvēlos atbalstīt tos cilvēkus, par kuriem pats personīgi zinu – viņi daudz strādā. Turklāt, ja dodu naudu, gribu, lai šī nauda iet caur tādu cilvēku rokām, kuriem uzticos.”