Lai īstenotu Skrīveru pensionāru biedrības ierosinājumu – Skrīveros, pie „Robežu” mājām uzstādītu piemiņas zīmi kureliešiem – pietrūkst tikai nedaudz naudas. Ikviens aicināts iesaistīties un ziedot līdzekļus šādam mērķim.
Tas, ka Skrīveros aizsākās kureliešu kustība, ir sagadīšanās. Tāpat sagadīšanās ir tas, ka Skrīveros dzīvo leģendārā leitnanta Roberta Rubeņa dēla Jāņa ģimene.
Kureliešu jeb Skrīveru bataljons un leitnanta Roberta Rubeņa bataljons bija divas viena no otras neatkarīgas militāras vienības, tāpēc lieki ir strīdēties, vai kureliešu kustība sākusies Skrīveros vai Bebru pagasta „Stukmaņos”. Abus bataljonus vieno tas, ka tie kopā gatavojās cīņām par neatkarīgu Latviju.
Veido armijas kodolu
1942. gadā nacionāli noskaņoti latvieši sāka organizēt pret vāciešiem vērstas pretošanās grupas. Tika izveidota pretošanās kustības Latvijas Centrālā padome, kuras priekšsēdētājs bija Konstantīns Čakste, pirmā Latvijas Republikas prezidenta dēls. Centrālajā padomē bija militārā komisija, kuru vadīja ģenerālis Jānis Kurelis. Visaktīvākais militārās komisijas loceklis un praktiskais visu darbu veicējs bija kapteinis Kristaps Upelnieks.
Kristaps Upelnieks uzskatīja, ka jāveido militāras vienības, kas varētu kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
Izmanto pazīšanos
Par kureliešiem ir rakstīts samērā daudz un ļoti pretrunīgi. Jāskatās, kas ir rakstījis. Padomu laika autoriem kurelieši bija pretīgie buržuāziskie nacionālisti, kuru vairākumu veidoja buržuāziskās Latvijas reakcionārie virsnieki, policisti un aizsargi un daži naivi latviešu jaunekļi. Uz ārzemēm emigrējušo latviešu vēstures pētnieku rīcībā bija no vāciešiem iegūtie materiāli, tāpēc arī viņu rakstītais ir tālu no patiesības.
Patiesība ir tāda, ka bez vāciešu ziņas izveidot un apbruņot militāru vienību nebija iespējams. K. Upelnieks izmantoja pazīšanos ar Rīgas apriņķa priekšnieku J. Veidi, kuru labi ieredzēja SD un SS policijas priekšnieks „Ostlandē” ģenerālis F. Jekelns. J. Veide dabūja atļauju no F. Jekelna un parakstīja pavēli par aizsargu bataljona dibināšanu Rīgā, Slokā, Dolē un Skrīveros.
K. Upelnieks sava nodoma īstenošanai izvēlējās Skrīverus divu iemeslu dēļ: Skrīveri ir pietiekami tālu no Rīgas, un viņam likās, ka te viņa vienība mazāk pievērsīs sev vāciešu uzmanību. K. Upelnieks bija labi pazīstams ar „Robežu” māju saimnieku Jāni Prantu. K. Upelnieks, uzdodamies par laukstrādnieku, „Robežās” slēpās no sarkanajiem Baigajā gadā.
Atklāj patiesos nodomus
1944. gada jūlijā un augustā Skrīveru pagasta „Robežu” mājās sāka pulcināt karavīrus un jauniešus, līdz augusta vidū bija izveidots vairāku simtu cilvēku liels tā sauktais Skrīveru bataljons. Lai novērstu vāciešu aizdomas un iegūtu no viņiem ieročus un pārtiku, kureliešu vadība paziņoja, ka ir izveidotas latviešu partizānu vienības, kuras darbosies Latvijas teritorijā padomju karaspēka aizmugurē.
Septembrī, kad vācieši atkāpās no Vidzemes, arī kurelieši devās uz Kurzemi, kur viņiem pievienojās vairāki simti leģionāru. Par bataljonu bija kļuvusi R. Rubeņa vienība. Tajā bija vairāk nekā 600 vīru.
1944. gada 9. oktobrī K. Upelnieks atklāja savus patiesos nolūkus. Viņš ierosināja proklamēt Latvijas neatkarību un nodibināt pagaidu valdību, kurai jāuzņemas zemes aizsardzība. Kurzeme esošajam vācu karaspēkam jāpakļaujas Latvijas pagaidu valdībai. Kureliešu vadība paredzēja nodrošināt atkāpšanos no Ventspils ostas uz Zviedriju, ja Kurzemi nevarēs noturēt.
„Mēs sitīsim tos sarkanos…”
Novembrī lieli vāciešu spēki aplenca Skrīveru bataljonu, karavīrus atbruņoja un aizveda uz Vācijas koncentrācijas nometnēm, bet septiņus virsniekus- pulkvedi Pēteri Liepiņu, kapteini Jūliju Mucenieku, kapteini Kristapu Upelnieku, virsleitnantu Jāni Gregoru, virsleitnantu Prikuli, virsleitnantu Rasu un darbvedi Valteru- 20. novembrī Liepājā nošāva.
R. Rubeņa bataljons attiecās padoties, izlauzās no aplenkuma un vairakkārt sakāva pret viņiem sūtītos vāciešus. R. Rubeņa bataljona vīri paveica to, par ko dziedāja leģionāri: „Mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zili pelēkos”. R. Rubeņa bataljons sagādāja vāciešiem lielākus dzīvā spēka zaudējumus nekā visi sarkanie partizāni kopā. Pēc komandiera nāves bataljons sadalījās sīkākās vienībās un izklīda.
Ja uzvarētu vācu nacisti, pēc 20- 25 gadiem (pēc 1965. gada) Lietuvā, Latvijā un Igaunijā runātu tikai vācu valodā. To neilgi pirms pakāršanas skaļi un atklāti pateica F. Jekelns, kurš bija atbildīgs par Baltijas tautu iznīcināšanu, kā to paredzēja ģenerālplāns „Ost”: „Hitlers man teica, ka šī plāna iespējami ātrākai īstenošanai lielāko daļu Baltijas iedzīvotāju vajagot pārvietot vai atbrīvoties no tiem citādā veidā, ka tikai ļoti niecīgai latviešu, lietuviešu un igauņu daļai, visuzticamākajiem, kas būs gatavi strādāt Reiha labā, varēs atļaut palikt savā zemē. Par to, ka viņiem dotu kādas politiskas tiesības, nevar būt ne runas.”
Slepenās vienošanās
Daži mūsdienu vēsturnieki kureliešus sauc par fantastiem un neprašām. Viegli runāt, kad notikumi ir tālu aiz muguras, kad zinām darbības iznākumu. Kara beigu posmā daudz kas izskatījās citādi.
Jāpiebilst, ka daudzi zināja par Atlantijas bloka vienošanos, kuru 1941. gadā noslēdza ASV un Lielbritānija, un kurai pievienojās arī PSRS. Tā paredzēja, ka karā iesaistītajām valstīm pēc kara jāatstāj teritorijas, ko tās okupēja pēc 1939. gada 1. septembra. Tikai ļoti nedaudzi zināja, ka jau 1943. gadā Teherānas konferencē V. Čerils un F. Rūzvelts piekāpās J. Staļinam un atteicās no Atlantijas prasībām, tā atstājot Baltiju Padomju Savienībai.
Tie Skrīveru un arī tālākas apkārtnes vīri, kas iestājās kureliešos, kaut arī izstaigāja īsākus vai garākus sāpju ceļus, atgriezās mājās. Viņiem nenācās karot padomju armijas rindās kā, piemēram, Latgales puišiem.
Vajag piemiņas zīmi!
Pagājušā gada augustā Skrīveru pensionāru biedrība ierosināja uzstādīt piemiņas zīmi Skrīveros, pie „Robežu” mājām, kur sākās kureliešu gaitas. Skrīveru novada dome atbalstīja ierosinājumu. Guntis Rūze ir iedalījis zemes gabalu, kur novietot pieminekli, Guntis Bokalders ir uzdāvinājis akmeni un nogādājis to pie akmeņkaļa. Vēl vajag nedaudz naudas un pūļu, lai iesākto pabeigtu.
Aicinu finansiāli atbalstīt šo ieceri! Ziedojumus pieminekļa tapšanai un uzstādīšanai var iesniegt griežoties Skrīveru pagasta pensionāru biedrībā vai sazinoties ar biedrības vadītāju Ilgu Ušaku, mob. 29452794.
Jautājumu gadījumos varat arī doties uz biedrības valdes locekļu sapulci, kas katru pirmdienu no plkst. 12:00 līdz 14:00 notiek Skrīveros, Stacijas laukumā 3, Sociālā dienesta telpās.