Lielais piedzīvojums- dziesmu un deju svētki ir beigušies! Mums tas bija gan smags darbs, gan interesants piedzīvojums un gandarījums par skaistajiem koncertiem.                                                        

Neaizmirstams bija svētku atklāšanas pasākums un salūts, tāpat deju un dziesmu lielkoncerti. Kolektīvu pavadošie skolotāji rūpējās ne tikai par bērnu drošību un veselību, bet arī rīkoja dažādas izklaides. Vairāki kolektīvi apmeklēja zooloģisko dārzu, kino, Vērmanes dārza aktivitātes un radošās darbnīcas. Mītnes vietā, Rīgas 60. vidusskolā, darbinieki bija atsaucīgi, rūpējās lai mums viss būtu kārtīgs un pieejams. Mūsu rīcībā bija sporta zāle, kur bērni varēja rīkot sporta spēles un diskotēku. Lai varētu izžāvēt drēbes, tika pieslēgta apkure.

Paldies ēdinātājiem, firmai „Žaks-2”. Ēdiens vienmēr bija svaigs un garšīgs.  Arī apsargi vienmēr bija savās vietās un rūpējās par kārtību naktīs. Sirsnīgs paldies mūsu medmāsiņai Intai Blumbergai par sniegto palīdzību un operatīvo rīcību pēc koru ģenerālmēģinājuma, kad daudziem bērniem bija jāsniedz gan medicīniska, gan psiholoģiska palīdzība. Paldies visām pavadošajām personām, Aizkraukles, Jaunjelgavas un Neretas koordinatoriem. Manuprāt, mēs bijām laba un atbildīga komanda.

Nepatīkamākais pārsteigums svētkos bija gājiens. Un par to ir vislielākais rūgtums. Ar autora atļauju gribētu pārpublicēt Jāņa Kovala, Vecumnieku novada domes priekšsēdētāja vietnieka un XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koordinatora, vēstuli, kas izskaidro tā brīža situāciju:

“Sveiciens visiem svētku organizatoriem!

Vispirms vēlējos pateikties visiem svētku organizētājiem par to milzīgo darbu, kas ieguldīts, organizējot šos svētkus. Varu iedomāties, cik daudz enerģijas un nervu tas prasīja, un esmu pārliecināts, ka katrs izdarīja daudz vairāk kā varēja- par to milzīgs paldies. Es gribētu teikt, ka viss izdevās lieliski, izņemot gājienu. Tieši par gājiena organizāciju un to, kas notika naktī līdz gājienam, man sāp sirds un vēl ilgi mieru nevarēšu atrast, jo neprofesionālas rīcības dēļ Vecumnieku novada svētku dalībnieki gājienā nepiedalījās.

Saprotu, ka nakts no sestdienas uz svētdienu organizatoriem bija tāda, kādu neviens nevēlētos piedzīvot. Saprotu, ka bija ārkārtas situācija un šī ārkārtas situācija prasīja ārkārtas lēmumus, bet nesaprotu un nevarēšu piedot organizētājiem to, ka šī situācija tika risināta diletantiski. Lai arī mēs dzīvojam digitālā gadsimtā, gājienu nevar atcelt ar vienu ierakstu twiterī un pēc tam pusotru stundu nelikties ne zinis. Turpinājums, protams, bija vēl šausmīgāks- īsziņa no Agras, kas ir vēl īsāka nekā iepriekš minētais ieraksts, par to, ka gājiens atcelts. Un atkal klusums. Līdz trijiem naktī nekādu jaunumu vairs šajā jomā nav. Pēc tam parādās informācija svētku mājaslapā ar papildinājumu, ka no rīta būs preses konference, kurā komentēs lēmumu. Konference sasaukta 30 minūtes pirms svētku gājiena, pie tam tās atreferējums parādījās tikai 30 minūtes pēc gājiena sākuma.

Šajās 9 stundās līdz koordinatoriem netika novadīta nekāda skaidrojoša informācija par notikušo, neviens nesazinājās ar dalībniekiem, lai noskaidrotu reālo situāciju, nemaz nerunājot, ka ārkārtas situācijās ir ārkārtas rīcība un tiek sasaukti kopā visi koordinatori. Saprotu, ka nakts un daži guļ, bet lēmums par gājiena atcelšanu prasa skaidrojumus. Zinu, daudzi teiks, ka vajadzēja zvanīt organizatoriem, bet ja katrs no 119 koordinatoriem zvanītu Agrai un skaidrotu situāciju tikai trīs minutes, tad rīts būtu jau klāt, bet organizatoriem bija jātiek galā vēl ar iepriekš estrādē notikušo.

Visā šajā skopajā sarakstē nav neviena vārda par gājiena atcelšanas iemesliem, tikai tas, ka bērna drošība pirmajā vietā  un nezināmu iemeslu dēļ apdraudēta veselība. Zinot, cik nozīmīga svētku sastāvdaļa ir gājiens, tad arī drošības draudiem ir jābūt tikpat būtiskiem.

Pēc gājiena sākuma atnāca anonīms e-pasts no VISC, ka pašvaldības uz savu atbildību var vest bērnu gājienā. Man personīgi un daudziem citiem ir jautājums: par ko pašvaldībai jāuzņemas atbildība- par bērnu nogurumu, terorakta draudiem, masu saindēšanos vai kādām citām vēl smagākām sekām? Īpaši, atceroties notikumus Baltijas ziemeļvalstu dziesmu svētkos pagājušā gadsimta nogalē. Vecumnieku novadam bērnu drošība un veselība ir pirmajā viet, tāpēc viņi raudādami aizbrauca mājās…

Vēl nesaprotamāas man ir mūsu sabiedriskās televīzijas/mediju nostāja. Tā vietā, lai publicētu informāciju par rīcības komitejas ārkārtas sanāksmē lemto un nodrošinātu preses konferences tiešraidi, rāda atcelto gājienu un izplata melus, ka piedalījušies 98procenti  dalībnieku. Katrs, kurš nepiedalījās, uzskata, ka ir vienīgais, kurš neriskēja ar bērnu veselību un drošību. Ieraugot notiekošo gājienu TV, kolektīvi nonāk ķīlnieku lomā un steidz uz gājienu pat treniņtērpos. Te es redzu to, ka pirmajā vietā ir tikai nauda un reitingi,  bet cilvēks paliek tikai kā instruments…

Kā vislielāko spļāvienu sejā, lai arī kā man negribētos to teikt, es uzskatu Agras Bērziņas došanos gājiena priekšgalā. No mana skatpunkta tas izskatās šādi – jūs visi paliek mājās, bet es iešu gājien, neskatoties ne uz kādiem draudiem! Vēl skumjāk man paliek pēc vakardienas raidījuma “Sastrēguma stunda”, kur tika apspriests viss notikušais un saistībā ar gājienu esot izdarīts maksimums. Diemžēl es tam nevaru piekrist. Manuprāt, rīcības komitejai iepriekšējā naktī bija iestājusies panika, lēmumi nebija loģiski un šī panika vēl turpinās. Tā vietā, lai atvainotos tiem, kas pieņēma smago lēmumu nepiedalīties gājienā un izpildīja rīkojumu, ko paši organizatori bija devuši, tiek slavēti tie, kas nepildīja rīkojumu un devās gājienā.

Tie, kas nepiedalījās gājienā, šobrīd raksta paskaidrojumus un ir kļuvuši par nodevējiem, kas neļāva bērniem baudīt svētkus. Es nevaru iedomāties, kas notiks nākamajos svētkos, ja, nedod Dievs, gājiens būs pamatotu iemeslu dēļ jāatceļ. Visiem būs šo svētku pieredze, ka šādi lēmumi nav jāņem vērā!!! Iespējam, arī mēs, kas nepiedalījāmies gājienā, nākamajā reizē savus kolektīvus vedīsim drošā nāvē…. Te es, protams, pārspīlēju, bet tas, lai parādītu šīs situācijas un seku nopietnību.

Līdzīgi, kā jau iepriekš atklātās vēstulēs minēja pašvaldību vadītāj,  ir nepieciešama atvainošanās visiem par nespēju tikt galā ar ārkārtas situāciju, it īpaši tiem, kas palika nelokāmi, sabojāja savu reputāciju novada iedzīvotāju acīs un atbalstīja rīcības komiteju  tās lēmumos. Nepieciešams izvērtēt attiecīgo amatpersonu rīcību attiecīgajā situācijā, jo tā bija diletantiska.

Nezinu vai pēc visa šī raksta paliks vieglāk, bet klusēt par šo nekompetenci es nevaru. Ļoti labi saprotu tos novadus, kas līdzīgi mums nedevās gājienā, bet pārējiem, es ceru, tas liks aizdomāties.

 

Inga Kokaine