25. martā atminēsimies tos, kuri šajās marta dienās pirms 72 gadiem devās neziņas un baiļu pilnajā ceļā. Aicinām skrīveriešus atcerēties visus, kuri neatgriezās un tos, kuriem pēc daudziem gadiem bija lemts atgriezties mājās.
1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 nevainīgu cilvēku. No Skrīveriem 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja 14, bet 1949. gada 25. martā – 53 cilvēkus.
Ievērojot valstī patlaban noteiktos ierobežojumus, šoreiz 25. martā katrs individuāli vai kopā ar ģimenēm noliksim ziedus pie piemiņas zīmes represētajiem un aizdegsim svecītes stilizētā Spēka ozola zaros. To piemiņai, kuri neatgriezās. To piemiņai un spēkam, kuriem bija lemts atgriezties mājās.
Atgriezties mājās. Skrīveros
1949. gada 25. marts bija drūma un auksta diena, kurā ceļš no Skrīveriem uz Sībīriju sākās daudziem skrīveriešiem, arī Cīruļu ģimenei. Par piedzīvoto un pārdzīvoto stāsta meita Zenta Ceiča.
Zentas Ceičas (dzimusi Cīrule) tēvs Artūrs Cīrulis bija iecienīts drēbniekmeistars ar kuplu ģimeni – trim meitām Vilmu, Zentu un Mirdzu, un diviem dēliem – Jāni un Arnoldu.
Zentas stāsts: “Tajā laikā mēs dzīvojām Laukazīles mājā. Tēvs jau 1945. gadā bija apcietināts, mūsu māte slimoja ar vēzi un bija daļēji paralizēta. Brālis Jānis bija telefonists – elektriķis, tajā liktenīgajā naktī viņš no darba pārnāca vēlu, ap pulksten diviem, un sacīja, ka viņi ievilkuši elektrību pie rampas. Droši vien naktī vai no rīta būšot izvešanas, jo vagoni jau sagatavoti.
Nebija ilgi jāgaida, ap pulksten pieciem mūs no miega uzmodināja klaudzieni pie durvīm… Mums pavēlēja gatavoties ceļam.
Brāļi uz rokām nonesa mammu pagalmā un iecēla smagās mašīnas kravas kastē. Īso gabaliņu līdz stacijai aizbraucām ātri, un mūs pašus pirmos ievietoja vienā no garā ešelona lopu vagoniem. Jau drīz atveda citus skrīveriešus un dažus krapēniešus. Vagonā tika ievietoti 44 cilvēki. Jaunākajam bērnam bija tikai divi gadiņi.
Uzzinājuši par mūsu likteni, daudzi cilvēki mums vēl centās palīdzēt. Alma Auziņa, kura tolaik strādāja veikalā, vairākkārt nesa mums maizi, kuras mums pietika visā garajā ceļā. Alma Lamze un Vera Deksne no “Apsēniem” mums atnesa produktus, zeķes, cimdus, sveces. Aptiekāre Rutule atnesa daudz zāļu, bet vēl īsi pirms aizbraukšanas Olga Baumane atnesa tikko ceptus siltus pīrādziņus. 27. martā, tas bija sestdienas vakars, sākās mūsu brauciens uz Sibīriju. Atstājot Skrīverus, visi dziedājām “Dievs, svētī Latviju!”. Pirmā un pēdējā pietura Latvijā bija Krustpils.
Bez mammas
Brauciens uz Sibīriju bija garš un grūts. Nonācām Asino. Tā kā upes bija aizsalušas un mums pakaļ kuģis nevarēja atpeldēt, sākām dzīvot barakās. Tur arī sagaidījām Lieldienas. Asino bija jāparakstās, ka mums Sibīrijā jāpaliek visu mūžu. Deva ēst sasmakušas zivis un kartupeļus. Daudzi cilvēki nomira. Saslimušajiem ārsts it kā iedeva tableti, taču pēc tās apēšanas visi nomira. Mirušos iemeta seklās bedrēs. Pēc kāda laika suņi izraka šīs bedres un sāka vazāt mirušo kaulus.
Beidzot, lediem aizejot, mums pakaļ atbrauca liellaivas, ar kurām mēs nokļuvām pie Obas. Tālāk ar kuģi braucām pa Čulimas upi, apstājoties dažādās vietās, kur mēs pa grupām, kā bijām braukuši vagonos, sadalīja pa kolhoziem. Kolhozā ieradāmies naktī, lietū, tāpēc tikām ievietoti tā saucamajā kultūras namā. Nevarējām saprast, no kurienes pūš tik stiprs vējš un brīžiem pat līst lietus. No rīta pamostoties ieraudzījām, ka kultūras namam ir tikai jumts un šķirbainas sienas. No rīta sākām iet uz kolhozu, kurš bija 18 kilometru attālumā. Kolhoza priekšsēdētājs mūs labprāt ņēma, jo mūsu vidū bija pieci spēcīgi vīrieši un jaunas sievietes. Nonākot kolhozā, ārsti uzreiz mūs pārbaudīja un, ja bija utis, nekavējoties bija jāiet mazgāties. Tā mēs sākām dzīvot un strādāt kolhozā “Kalagač”.
Četras ģimenes – Cīruļu, Vasku, Sniedzes un Dreikas, kopā 12 cilvēku –izvietoja vienā būdiņā. Dzīvojām saspiesti, gandrīz nebija pārtikas, ceļā dotā maizīte bija apēsta. Ja strādājām, tad iedeva nedaudz auzu maizes ar visām sēnalām, mazajiem bērniņiem deva pieniņu. Tā kā kolhozs gandrīz nedeva ēst, tad gājām uz kartupeļu lauku. Sasalušos kartupeļus cepām plāksnītēs, vārījām nātru zupu ar salasītajiem graudiem un maziem kriksīšiem vēl no līdzpaņemtās gaļas. Tāpat kā pārējie, mēs pārdevām savas drēbes, lai par iegūto naudu nopirktu nedaudz ēdamā.
1949. gada 10. novembra naktī mūsu mammai beidzās ciešanas un viņa klusi nomira. Es naktī pamodos, mammas galva bija pie mana pleca, un Dreikas māte teica: “Jūsu mamma pirms kādas pusstundas aizgāja.”
Brīvības vēsts
CĪRUĻU bērni Sibīrijā, 1953. gada 18. janvāris. Zenta – pirmā no kreisās puses.
Tā ciešanās un smagā darbā pagāja gads kolhozā “Klagač”. Brālis Jānis bija elektriķis, tāpēc 1950. gada pavasarī mūs pārveda uz citu kolhozu Teguļdetā. Tur bija ar malku darbināma elektrostacija, tādēļ 30. martā sāku strādāt mežā un piegādāju kurināmo. Par saņemto algu knapi pietika maizei. Laiks bija auksts, apmēram mīnus 50 grādu, bet silta apģērba mums nebija un neviens arī nedeva, tāpēc no kaut kādām lupatām sašuvām sev cimdus un siltākas drēbes. Mēs nemācējām ne kokus gāzt, ne cirst un zāģēt. Viss bija jāiemācās un grūti jāstrādā.
Vēlāk mūsu situācija uzlabojās. 1955. gadā no Karagandas, kur bija izsūtīts, atbrauca tēvs. Kopīgi uzcēlām guļbaļķu mājiņu.
1956. gadā Ziemassvētku dienā pie mums ieradās milicis un paziņoja, ka esam brīvi. Tūlīt sākām kārtot lietas aizbraukšanai. Likām kapeiku pie kapeikas ceļanaudai. Un tad atpakaļceļš līdz Asino, tālāk līdz Maskavai, tur pārsēdāmies Rīgas vilcienā un agrā 1957. gada 15. janvāra rītā izkāpām no vilciena Skrīveru stacijā. Vienīgi mūsu māmuļa palika svešumā. Lai kādas grūtības un mokas bijām izcietuši, tomēr vienmēr visa ģimene bijām kopā un kopā atgriezāmies dzimtajā pagastā.”
/No Dainas Vancānes-Viļumas grāmatas “Skrīveru stāsti”/
***
Patlaban Zentai Ceičai ir 90 gadu. Viņa kopā ar meitu Māru Krūmiņu dzīvo Skrīveros. Meita stāsta, ka mamma, lai gan pārcietusi insultu, jūtoties labi, un viņai nekas nesāp, bet ar atmiņu un dzīves uztveri ir zināmas problēmas. Ģimene viņu ļoti uzpasē un sargā.
Zentas kundze labprāt “whatsapp” sarunājas ar dēlu, sazinās ar mazbērniem. Viņai ir septiņas mazmeitas un četri mazmazbērni. Lasīt varot pat bez brillēm, ļoti gaida avīzes, kaut ne vienmēr izdodas iedziļināties visā, ko lasa. Tāpat Zentas kundze skatās savus iemīļotākos seriālus. “Dievs dod katram no mums šādā vecumā saglabāt veselību un interesi par dzīvi, kā tas izdodas mammai,” piebilst meita.