“Te es jūtos kā mājās! Esmu pateicīga Dieviņam, ka manā dzīvē beidzies akmeņainais ceļš, tā sakārtojusies, un esmu patiešām priecīga par iespēju strādāt Skrīveros,” saka jaunā Andreja Upīša Skrīveru bibliotēkas vadītāja Kristīne Vilsone. Maija beigās viņa uzsāka darbu šajā amatā, un mazliet iepazīstinām ar jauno vadītāju.
Saistībā ar to, ka līdzšinējā Andreja Upīša Skrīveru bibliotēkas vadītāja Karmena Ulpe pēc ilggadēja darba devās pelnītā atpūtā, Skrīveru novada dome bija izsludinājusi pieteikšanos vakantajam amatam. Tam pieteicās deviņas pretendentes, bet dome šajā amatā apstiprināja skrīverieti Kristīni Vilsoni.
Vēl neesmu satikusi Kristīni klātienē, kad kolēģi raksturo: “Kristīne ir mākslinieciska būtne!” Jā, arī man viņa tāda šķiet, un esmu pārliecināta, ka bibliotēka ir īstā vieta, kur viņai būt un izpausties.
“Ar to šī vieta ir pievilcīga!”
Kristīne augusi Iršos, bet pirms septiņiem gadiem pārcēlusies uz Skrīveriem, kur mantojusi onkuļa māju.
Viņa absolvējusi Latvijas kultūras koledžu, iegūstot bibliotēku informācijas sistēmas speciālista kvalifikāciju, tad turpinājusi studijas Latvijas Universitātē, iegūstot sociālo zinātņu bakalaura grādu bibliotēkzinātnē un informācijā.
Bibliotēkā Kristīne stādā jau 19 gadu – vispirms Alojas pilsētas bibliotēkā, tad par vadītāju Saulkalnes filiālbibliotēkā, kur darba apvienošanas kārtībā veikusi klientu apkalpošanas centra darbinieces pienākumus, bet vēlāk līdz šim brīdim viņas darbavieta bija Salaspils novada bibliotēka.
Kristīne atklāj, ka viņas pirmā izglītības un darba joma saistīta ar kultūras dzīvi – viņa iesaistījusies Alojas kultūtas dzīvē, kā arī daudz laika veltījusi savu meitu mākslinieciskai izglītošanai, mācot viņām dziedāt un muzicēt. Kristīnei ir trīs meitas: Lainei ir 29, Lienei – 28, Leldei – 25 gadi.
Viņa bijusi arī viesrežisore, iestudējot Žetonu vakara izrādes izlaiduma klasēm, un veiksmīgas izrādes bijušas starta punkts, pēc kura saņemti vairāki piedāvājumi darbam kultūras jomā. Vēlāk Kristīne izvēlējusies darbu bibliotēkā. Kad jautāju, kas šajā darbā saista, viņa atklāj: “Man patīk, ka izlasīto vārdu varu iedot cilvēkam. Lasītājs jautā, ko izlasīt, un es varu piemeklēt tieši to, kas viņam piemērots un patiks. Ir tāds teiciens: pirts ir miesas dziedinātava, bet bibliotēka ir gara un dvēseles dziedinātava. Ar to šī vieta arī ir pievilcīga!”
Latviska vide un gudras māmiņas
Jaunā bibliotēkas vadītāja atzīst, ka aiz emocionālās puses slēpjas arī liels darbs, kas bibliotēku darbiniekiem jāpaveic arī bez ikdienas pienākumiem saskarsmē ar lasītājiem, piemēram, datu ievade informācijas sistēmās, piekļuves datu nodrošināšana un citas lietas.
Vai šajā laikā mainījušies lasītāji un viņu vēlmes? “Katrā vietā lasītāji ir citādāki,” saka Kristīne Vilsone. “Vēl nevaru novērtēt Skrīveru lasītājus, taču varu teikt, ka tas, ko lasa Salaspilī, krasi atšķiras no tā, ko cilvēki lasa Skrīveros. Salaspilī ir vairāk krieviski runājošo cilvēku, bet te ir ļoti latviska vide. Protams, izvēle, ko cilvēks grib lasīt, atkarīga no katra personības – viens prasa kaut ko asiņainu vai kriminālu, cits atkal vēlas psiholoģisku spriedzi, citam kārojas romantiku dvēselei. Savukārt jaunās māmiņas pēdējā laikā daudz izvēlas psiholoģijas attīstības centra “Līna” izdotās grāmatas. Mani tas ļoti priecē, jo māmiņas grib izglītoties un mācās, kā gudri audzināt bērnus.”
Sajust cilvēku
Arī pati Kristīne daudz lasa. “Ja neizlasu grāmatu līdz galam, tad cenšos vismaz iepazīt katra jauna rakstnieka rakstības stilu, sajust garšu un uztvert to vēstījumu, ko viņš vēlas nodot lasītājam,” saka Kristīne. “Tāpat kā ēdienam, arī uzraksītajam vārdam ir sava garša. Grāmatas, kurās ir pašai Kristīnei pievilcīga “garša” un kuras viņa ieteiktu izlasīt arī citiem, ir armēņu rakstnieces Nerinē Abgarjanas darbi “No debesīm nokrita trīs āboli” un “Maņuņa”, Lailas Hirvisāri biogrāfiskos romānus “Es. Katrīna. Ķeizarienes grēksūdze” un “Viņas Augstība Katrīna II”. Viņai patīk rakstnieces Janas Egles stāsti, Ingas Ābeles darbi. “Man patīk grāmatas, kurā sajūti cilvēka dzīvi, tās pulsāciju un dvēseli, viņa personību un empātiju,” saka jaunā bibliotēkas vadītāja.
Kristīne pārliecinājusies: bibliotekāram jāprot pielāgoties cilvēkam, kurš atnāk uz bibliotēku. Viens vēlas tikai, lai iedod grāmatu, otrs atkal grib parunāties, un darbiniekam jāuztver brīdis, kad cilvēks vēlas, lai viņam palīdz. “Uzsāc sarunu, uzzini priekus vai sāpēs, un jūti, kāda grāmata viņam tobrīd palīdzēs,” stāsta Kristīne. “Jauki, ja pēc tam cilvēks vēl pasaka paldies. Šajā darbā gandarījuma brīdis ir tad, kad cilvēks saka: jūs iedevāt labu grāmatu un es sajutos neparasti!”
Prieks te būt!
Darbu Skrīveros jaunā bibliotēkas vadītāja iesākusi ar jaunām iecerēm un apņemšanos. Viņa atzīst: “Te es jūtos kā mājās! Esmu pateicīga Dieviņam, ka manā dzīvē beidzies akmeņainais ceļš, tā sakārtojusies, un esmu patiešām priecīga par iespēju strādāt Skrīveros.”
“Pašai te ir daudz jauna, kas jāizdara un jāiemācās, īpaši bibliotēkas vadīšanas jomā, taču man ir brīnišķīgs kolektīvs, kas palīdzēs, tāpēc patiešām jūtos labi. Esmu priecīga te būt!” bilst Kristīne.
Foto: Elita Brovacka