Mani skrīverieši! Mūsu kopdarbs „Skrīveru stāsti” ir klāt – tāds labi iznēsāts bērns – 670 lappušu biezs un 2 kg 225 g smags.
Kā tika uzsākta grāmatas rakstīšana? Rakstīt ierosināja bijušais Skrīveru domes priekšsēdētājs Pēteris Jansons, jo bija dzirdējis vairākas manis vadītās ekskursijas, kurās tika uzdoti jautājumi ne tikai par dendroloģisko parku, bet arī par Skrīveru vēsturi. Materiāli krājās pamazām. Sākumā bija sarunas ar skrīveriešiem. Izcila personība un īstena Skrīveru vēstures pārzinātāja bija Laimdota Sarkanbārde, jo viņa nekad neatteica tikties ar skolas gidiem un stāstīt. Stāsti par Skrīveriem bija tik interesanti, ka nemanot aizritēja vairākas stundas. Viņa labprāt brauca mazajās ekspedīcijās kopā ar skolas gidiem, rādīja, skaidroja, izvērtēja laikmetu un laiku Skrīveros. Tikpat dāsns stāstos un fotomateriālu raksturošanā bija Jānis Auseklis, Uldis Švēde. Izcila personība, es teiktu – fanātisks dabas zinātājs un mīlētājs – bija Imants Dzērve, kura stāstījumi un organizētās zinātniskās ekspedīcijas pa dendroloģisko parku bija unikālas un neatkārtojamas.
Cauri papīru kalniem
Tālākais darbs bija sadarbība ar arhīviem un muzejiem. Ļoti atsaucīgi darbinieki ir Jēkabpils arhīvā un Latvijas Vēstures arhīvā, bet šokēja mani kāds cits arhīvs – gan darbinieku attieksme, gan saplosītais, izzagtais materiāls. Kolosāli cilvēki, sava darba entuziasti ,strādā Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā „Kalnaziedi”, Rīgā Kara muzejā, Okupācijas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Foto muzejā un Andreja Upīša muzejos. Kamēr pats neesi saskāries ar visiem formulāriem un prasībām, tad liekas, ka tas nav nekas – aizbraucu, paņēmu un atvedu uz Skrīveriem. Papīru kalniem jāizrokas cauri, lai nokļūtu pie vajadzīgā. Šobrīd jau palīdz interneta vietnes – kaut vai lai palasītu 19. gadsimta preses izdevumus.
Bibliotēkas vispār ir zelta krājumu glabātavas – gan Andreja Upīša Skrīveru bibliotēkā, gan Nacionālajā un Akadēmiskajā bibliotēkā var uziet daudz par Skrīveriem – ir tikai jālasa, jāšķiro kartotēku kartiņas, jāuzraksta pieprasījumi un jāgaida, kad pēc nedēļas saņemsi pieprasīto (arhīvos reizēm bija jāgaida vēl ilgāk). Bija viegli sastrādāties ar mūsu novada bibliotēku vadītājām – Sandra mani iepazīstināja ar Jēkabpils arhīva darbiniekiem, bet Karmena bibliotēkā ir sakrājusi pamatīgu novadpētniecības materiālu, kā arī ļāva ielūkoties personīgajā arhīvā.
Cilvēki kā enciklopēdijas
Daudz bija skrīveriešu, kuri man uzticējās. Es apbrīnoju un paldies saku Rutai Sproģei, tagad Austriņai, kura ļāva ieskatīties dzimtas albumos un tik interesanti stāstīja par savu dzimtu, ka no stāstītā veidotos pat vesela grāmata. No stiprā dzimuma man ļoti daudz atklāja un dzimtu stāstos atļāva klausīties Varis Hamrihs, kurš albumu, radu liecības atgādāja līdz skolai.
Atļauju ievietot grāmatā atmiņas par dzīvē piedzīvoto, Skrīveros redzēto un izdzīvoto es jautāju Jānim Bundzeniekam, kurš vēlīgi atļāva to darīt. Kolosāls cilvēks, kurš mani uzņēma savās mājās, zvanīja un stāstīja ļoti daudz brīnumaina un neticama par Skrīveriem, bija Brigita Einberga. Viņas vitalitāte un dzīvesprieks ir apbrīnojams, stāstījumi par cilvēkiem tik pozitīvi. Es varētu minēt daudzus skrīveriešus, viņu vārdi ir minēti „Skrīveru stāstos”, bet vēlreiz gribas pateikt milzīgu paldies Rasmai Pētersonei, kura nebaidījās stāstīt par tiem vēstures griežiem, kurus pat mūsdienās tik dažādi interpretē, kuri vēl gaida reabilitāciju un pareizu izpratni. Lielum lielais paldies Rasmai Bodniecei, kura neatteicās aprunāties un vēlreiz sirdīs izsāpēt smago, drūmo izvešanas laiku kopā ar padomju represijās cietušajiem skrīveriešiem un Skrīveros dzīvojošajiem, citās Latvijas vietās dzimtās mājas neatguvušajiem, Sibīrijas lēģeros mocītajiem cilvēkiem. Paldies Linardam Drukmanim, kurš daudzus gadus bija kārtojis dokumentus par kureliešiem, jo dzimta bija slēpusi un glabājusi liecības par kureliešu kustības sākumu Skrīveros un traģisko noslēgumu Kurzemē. Apbrīnojama jauna cilvēka interese caur dzimtas hroniku vēstīt par vecvectēva dzīvi un viņa cīņu biedru likteņa gaitām.
Man gribētos milzīgu pateicību izteikt burvīgam kultūras cilvēkam – Lidijai Ieriķei, kura ļoti precīzi, pat ļoti nekvalitatīvā foto atpazina skrīveriešus, jā, tos skrīveriešu, kas dziedāja, dejoja, diriģēja, bija dalībnieki pūtēju orķestros un vokāli instrumentālajos ansambļos, kuri vadīja diskotēkas un bija burvīgi aktieri, kuri pina grozus, apgleznoja zīdu un krāsās izlika sajūtas gleznās, auda dvieļus un segas, jostas.
Tagad varu atklāt arī visprecīzākos un apzinīgākos cilvēkus, kuri bija lūgti uzrakstīt par savām vadītajām iestādēm: Ģedimins Siliņš, Ilga Babre , Aldis Jansons. Es varu sarakstu turpināt, jo jūs, skrīverieši, tik tiešām esat vislabākie cilvēki.
Upīti nepārspēt!
Kā jau katram cilvēkam ir vārds, tā grāmatai ir jābūt nosaukumam. Te jāatzīstas, ka tas ir grūtākais. Andreju Upīti nepārspēt, trafaretu nosaukumu arī negribējās dot. Un bija viens skaists maija rīts, kad es kārtējo reizi sataisījos braukt vadīt ekskursiju un pagalmā iznāca domes priekšsēdētāja Gunta Rīdūze. Viņa uzaicināja apsēsties uz soliņa pie ziedoša ceriņkrūma un pastāstīt, kā veicas rakstu darbi. Tas rīts arī izteica visu- dzīvojam taču Skrīveros, skrīveris ir rakstvedis, tad lai būtu Skrīveru stāsti. Un nosaukums ļoti labi atbilst grāmatas saturam – mūsu skrīveriešu stāstiem.
Bērnam vārds ir, bet bērns ir jāapģērbj – jāveido vāks. Uzreiz bija skaidrs, ka vāku jāveido skrīverietim. Izvēlējāmies atsaucīgo Valtu Klints, kurai ir savs spēcīgs, neatkārtojams skatījums, kā jābūt, kam jābūt, kur jābūt. Valtai uzticējām no vecām fotogrāfijām veidot priekšējo iekšvāka kolāžu, bet fotomāksliniekam Emīlam Klotiņam darināt iekšējo aizmugurējo vāku.
Skrīveriešu noslēpumi
Bija arī skumjāki gadījumi, kad cilvēki sadedzināja fotogrāfijas, interesantas laikmeta liecības, teikdami:- nav manis, lai nav nekā. Bija jocīgi, ka melnajos tirgos unikālu Skrīveru foto vēlējās pārdot pa 70 latiem, ar lielu lūgšanos atļāva pārfotografēt pa 10 latiem. Materiāli tika izvilkti no miskastēm, tika piegādāti arī savādāk, ar teikumu – tur palika vēl… Bija arī tā, ka cilvēks man izstāsta notikumu, minot uzvārdus, bet sarunas beigās bija lūgums: tas tikai tavai zināšanai, tikai tālāk gan nevienam nestāsti. Un stāstīto neizpaužu. Tāpat ar daudziem materiāliem arhīvos – ko tik tur var uziet! Nu interesanti ir mūsu skrīverieši, nu ļoti interesanti, bet par to man arī jāklusē. Vēsturnieki tos sauc par 70 noilguma gadiem.
Taču ir liels taču. Var salikt materiālu, var krāt fotogrāfijas, var aprunāties ar vecākiem un jaunākiem skrīveriešiem, bet darbs ir jānovada līdz galam. Te bija vajadzīgs stiprs, zinošs cilvēks, kurš slēdza līgumus, kārtoja saistības, meklēja finansējumu. Šo svarīgo un smago darbu paveica Skrīveru domes izpilddirektore Inese Sala. Viņai – liels paldies!
Mani skrīverieši, te nu mēs redzam, ka Skrīveri mūs ir padarījuši stiprus. Kā Andrejs Upīts ir teicis: „Daiļums ir dabā un cilvēkā!” Stipri un viedi vārdi. Un vēl Andrejs Upīts: „Laime ir tepat.. dzīvo cilvēki, kas paši prot darināt savu laimi – ne čūskas tos var nodzelt, ne sumpurņi noriet, ne vārnas apēst.” Lai mums visiem viss izdodas!
P.S. Izdevniecība „Jumava” februārī ar Skrīveru domes atbalstu izdos Andreja Upīša darbu „Sūnu ciema zēni”. Nākošais sadarbības posms ir iekļaušanās sērijā „Latvijas stāsti”, veidojot biogrāfisku darbu par skolotāju un kultūrvēsturnieku Leonīdu Antonu.
Daina Vancāne-Viļuma