1945. gada 25. marts bija drūma un auksta diena – atminas skrīveriete Rasma Bodniece. Todien viņa, būdama 10 gadus veca meitene, ar savu ģimeni devās nebūtībā. Uz Sibīriju. Šodien viņa nolika ziedus pie pieminekļa svešumā aizvestajiem, un šovakar noskatīsies filmu par vietu, kur pavadīja izsūtījuma gadus.
Pirms 71 gada Latvijā 25. marts bija drūma diena. Tāda tā palika atmiņā arī daudziem tūkstošiem cilvēku, kurus sadzina lopu vagonos un aizveda svešumā. Daudzās ģimenēs, kuras skārušas deportācijas, uzvirmo atmiņas. Un daudzi, gan ne kopā kā citus gadus, bet vienatnē dodas nolikt ziedus izsūtīto un daudzo tautiešu, kuri Latvijā vairs neatgriezās, piemiņai.
Šodien ziedus pie pieminekļa Skrīveros nolika arī Rasma Bodniece. “Šodienas notikumi Latvijā aizēno to dienu notikumus, taču šovakar skatīšos filmu par Sibīriju, kurā rādīs arī to vietu – Asino Tomskas apgabalā, kur mana ģimene pavadīja izsūtījuma gadus. Interesanti, vai varēs to atpazīt?” saka Rasmas kundze.
Latvijas televīzijas 1. programmā šodien, 25. martā, pulksten 17.00 var nokatīties režisores Dzintras Gekas filmu “Tālā zeme Sibīrija. Tomskas apgabals 1949 – Petuhova, Teguļdeta, Asino”.
Rasmas Bodnieces ģimeni izsūtīja no Birzgales pagasta, mazajai Rasmai tobrīd bija 10 gadu. “Es ļoti, ļoti labi visu atceros. Šī diena man aizvien ir acu priekšā,” saka Rasmas kundze. “Tā mūsu tautai ir ļoti smaga diena, un arī pie manas mājas šodien ir karogs ar sēru lenti. Taču laiks sadziedē visas rētas, turklāt mēs toreiz bijām tikai bērni…”
Rasmas kundze atminas: viņas ģimene bija pārliecināta, ka viņus neizsūtīs. Lai gan pirms kara vecāki bija turīgi saimnieki, pēc kara viņiem vairs nebija ne savu māju, ne mantības, tikai daži koferi personīgo mantu. Taču tajā rītā pieklauvēja arī pie viņu durvīm. Pusstundas laikā bija jāsavāc mantas. “Mēs ar mammu raudājām, tētis kārtoja dokumentus. Brālis centās paņemt mantas. Mums kliedza: ātrāk, ātrāk! Zaldātiņi tikai pateica: ņemiet visu, jūs vedīs ļoti, ļoti tālu!” stāsta Rasmas kundze. “Mūs iesēdināja mašīnas kravas kastē, veda trīs kilometrus līdz izpildkomitejai, bet brālis bija vienā žaketītē, jo bija aizmirsis paņemt siltākas drēbes. Tad mūs nogādāja Ogres stacijā, no kuras sākās mūsu ceļš uz Sibīriju.”
Rasmas kundzes ģimene no Sibīrijas atgriezās 1957. gadā. Atgriezās visi četri. “Mūs atbrīvoja 1956. gadā, bet es gribēju pabeigt vidusskolu. Kādā jūlija vakarā bija izlaidums, bet otrā rītā braucām mājas. Uz Latviju.”
Rasmas kundze šajā dienā ik gadu noliek ziedus pie piemiņas zīmes represētajiem. To šodien varam izdarīt arī mēs. To piemiņai, kuri devās šajā neziņas un baiļu pilnajā ceļā. To piemiņai, kuri neatgriezās.
1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 nevainīgu cilvēku. No Skrīveriem 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja 14 cilvēkus, 1949. gada 25. martā – 53 cilvēkus.