Skrīveru kultūras centrā no stellēm noņemti pirmie noaustie vilnas lakati, kurus lielākoties darinājušas dāmas, kurām ar aušanu un stellēm līdz šim nav bijis saistības. Prieks par paveikto un skaistajiem lakatiem ir ne vien pašām darinātājām, bet arī viņu skolotājām – amata meistarēm no Limbažiem un Skrīveriem.
Saistībā ar skrīverietes Baibas Vaivares izauklēto projektu “Tradicionālo lielo vilnas lakatu aušana”, kas ieguvis uzņēmuma “Latvijas valsts meži” un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā Zemgales kultūras programmas finansiālu atbalstu, tradicionālos vilnas lakatus bija iespēja noaust 20 dāmām, kuras pieteicās meistarklasēm. Tās no 17. jūlija ik sestdienu notika Skrīveros, bet lakati vēl tiks darināti līdz oktobra vidum.
Palīdz labākās audējas Latvijā
Piecās vasaras sestdienās meistaru vadībā lakatus auda un vēl turpina to darīt dāmas no Skrīveriem, Aizkraukles, Aizkraukles pagasta, Kokneses, Sērenes, Jaunjelgavas, Krapes un Zaubes. Aušanas meistarklases vadīja vienas no labākajām audējām Latvijā, Tautas lietišķās mākslas studijas “Dzilna” nopelniem bagātās meistares Vēsma Bērziņa, Skaidrīte Zakule, Maruta Laufmane, Ingrīda Krūmiņa, Antra Cifersone un Elita Gailīte-Grauduma. Projektā iesaistījušās skolotājas, folkloras kopu, koru un deju kolektīvu dalībnieces un citas interesentes, kurām tuva latviskā dzīvesziņa un kuras vēlas radoši izpausties.
Meistaru vadībā projekta dalībnieces aušanu apguva no pašiem pamatiem: sasēja jaunas nītis stellēm, izveidoja lakata kompozīciju, atbilstoši tai aprēķināja diegu skaitu un secību, uzvilka velku bizi, ievilka audumu, sasēja paminas, sanītīja un sašķietoja velkus, iesēja tos stellēs un sāka aust lakatus. Aušana notika trijās stellēs Skrīveru kultūras centrā. Turklāt vienas no stellēm, kuras gadus 25 skumji stāvējušas malkas šķūnītī Tūjas pusē, ar sešu vīru palīdzību mēneša laikā atjaunotas un “atdzīvinātas”, lai tajās varētu tapt lakati. Vairākas dāmas Skrīveros, Koknesē un Jaunjelgavā lakatus auž savās stellēs. Baiba Vaivare atzīst: “Ir sajūta, ka visi labie gari stāvējuši klāt, lai palīdzētu procesam notikt. Meitenes tik ļoti gribēja pašas savām rokām noaust lielos lakatus, no viņām staroja tāda apņēmība! Es jau sākumā zināju: te tiešām būs!”
Sāk ar vienkāršāko
PRIEKS par paveikto audējām (no kreisās) Ivetai Krievānei no Sērenes, Rasmai Vītoliņai no Krapes un sērenietei Ivetai Ieviņai.
Ik nedēļu Skrīveru kultūras centrā valdīja rosība, un, no malas raugoties, šķita: kā te var neapjukt? Kāda skaita nītis, cita velk bizi, cita vēl zīmē un saskaņo lakata krāsas, un visu darbošanos uzrauga un ik solī ir klāt meistares. Ja kaut diegā kļūdīsies, nekas nesanāks! Turklāt vairāk nekā pusei dāmu šis darbs ir pirmā iespēja aust un strādāt ar stellēm. Viņas tik ļoti aizrāvušās, ka itin bieži vakaros gaisma aušanas darbnīcā deg līdz vēlai naktij.
Sēreniete Iveta Ieviņa atzīst, ka pie sava latviskā lakata gribējusi tikt jau sen, bet līdz šim šādas iespējas nebija. “Tikko uzzināju, ka šāds projekts tiek piedāvāts, nedomājot teicu: jā! Iepriekš esmu audusi tikai jostas bez stellēm, šis ir mans pirmais darbs stellēs. Esmu sapratusi, ka visgrūtākais ir sagatavot stelles un nītis aušanai.” Iveta atklāj, ka sākusi ar vienkāršāko gan krāsu izvēlē, gan rakstā, bet ir pārliecināta, ka līdz rezultātam tiks un drīz viņu sildīs pašas darināts lakats. Iveta darbojas folkloras kopā “Lauce”, un viņai jaunais lakats lieti noderēs arī šajās aktivitātēs.
Jādomā tikai par lakatu
Brīdī, kad no stellēm tiek noņemti pirmie gatavie lakati, prieks ir neizmērojams. “Tas ir neaprakstāmi – uzlikt plecos savu lakatu! Silti, skaisti un īpaši, un pat neticas: vai tiešām to paveicu!” saka skolotāja Ināra Plakane no Skrīveriem, kura lakatu noaudusi viena no pirmajām. Viņa atzīst, ka sākums bijis mulsinošs, taču vēlāk bijis skaidrs: vajag tikai darīt, tad radīsies arī saprašana. Ināra atminas: “Mana vecmamma auda – atceros bērnību, kad viņa sēdēja pie stellēm. Toreiz es to nenovērtēju, pati līdz šim esmu noaudusi vien prievīti vai kādu jostiņu.”
Ināra Plakane atzīst, ka bija bailes sākt, taču, tikko tās pārvar, ir ļoti interesanti. “Aušanas procesā ir jādomā tikai par lakatu,” saka Ināra. Viņa savam lakatam izvēlējusies zilos un pelēkos toņus, jo tie patīk, turklāt var veidot skaistas krāsu pārejas. Lakats izdevies ļoti skaists! Uzlieku to plecos, un ir tik silti! “Vērotājam tās sajūtas ir tikai uz pusi tik īpašas kā Inārai, jo viņa šo lakatu noaudusi pati!” saka projekta vadītāja Baiba Vaivare.
Ināra Plakane darbojas arī Skrīveru folkloras kopā “Dimti”, un arī muzicējot tas tiks likts lietā. “Uzskatu, ka šāds lakats piestāv un piederas ikvienai latviešu sievietei, jo liek ne vien lepni un taisnu muguru to valkāt, bet izjust arī īpašu saikni ar Latviju.”
Ināra ir ne vien vizuālās mākslas skolotāja, bet arī pati glezno, un viņas gleznas ik gadu pavasaros tiek izrādītas izstādēs Skrīveru kultūras centrā. “Mums pašām vajag dzīvi krāsot un izskaistināt, un es esmu izvēlējusies to darīt šādi,” saka viņa. “Dzīvot, nevis vaimanāt, ka nav laika. Laiku var atrast, ja vien tev ir motivācija darīt!”
Gatavojas parādei
Projekta vadītāja Baiba Vaivare bilst: tikt pie sava lakata meitenēm nav bijis viegli. Tagad katra var ne tikai priecāties par paveikto, bet arī novērtēt, cik vērts ir šāds lakats, cik darba un uzmanības prasa tāda noaušana. Nu vairs lakata cena – 120 eiro – nevienai nešķiet pārāk liela nauda par to milzīgo darbu, kas jāiegulda, lai pie tāda brīnuma tiktu. “Savējo nepārdotu pat par 150 eiro,” saka dāmas, kas pie lakata jau tikušas.
Kad lakats noausts, tas vēl jāgludina un jālabo darba procesā pieļautās kļūdas, lai ne skatītājs, ne pats valkājot tās nepamana. Visbeidzot ir jāsavirpina un jāsasien bārkstis – šim darbam jāvelta vēl stundas desmit, – atzīst pat pieredzējušās meistares.
Tagad no stellēm noņemti jau pirmie desmit lakati, bet būs vēl divtik. Visu projektā tapušo lakatu parāde iecerēta 16. oktobrī Staburaga saieta namā vai brīvā dabā Vīgantes parkā, atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai valstī.
Vairāk attēlu: https://www.skriveri.lv/gallery-list/lakats-kadu-vajag-katrai-latviesu-sievietei/