Māksla mums visiem asociējas ar skaistumu, ar iedzimtu talantu, ar lielu entuziasmu un darbu. Bet vai vienmēr par mākslinieku ir jāpiedzimst? Vai talantam ir jābūt jau šūpulī ieliktam? Taču nē. Galvenais vēlme to darīt, smelties idejas un rast sajūtas ko vēlas uzlikt uz audekla, ļauties prāta plūdumam un tad jau ota rokās var darīt brīnumus.
Skrīveru dienas aprūpes centra pasniedzēja māksliniece Zigrīda savās nodarbībās cenšas apmeklētājiem radīt šo drosmi un vēlmi, pastāsta un norāda kā jaukt krāsas un atrast īstos toņus, kā pareizi tās uzklāt uz papīra. Man ir liels prieks, ka māksliniecei ir izdevies pārliecināt un iedvest mūsu centra apmeklētājās sajūtas, ka nav jābaidās uzsākt zīmēt, gleznot jebkurā vecumā, nav nozīmes mūsu izglītībai un amatam. Vienkārši ir JĀDARA! Pasniedzējas ieskatā mūsu pulciņā ir vairākas dalībnieces, kuras tiešām spēj radīt krāsainas bildes, salikt kopā pareizos krāsu toņus.
Redzot šos apslēptos talantus, kas lēnām rodas šais nodarbībās, man radās vēlme uzrunāt pasniedzēju un jaunās mākslinieces aizvest ( tūlīt pēc valsts dzimšanas dienas) uz Latvijas ainavu izstādi Pļaviņu kultūras namā. Pa ceļam apskatījām klintainietes Maijas Folkmanes glezniņu izstādi Klintaines kultūras namā. Tur mūs laipni sagaidīja Klintaines pagasta kultūras darba organizatore Kristīne Ginaite. Par Klintaines pagasta vēsturi un slaveniem novadniekiem ļoti interesantu stāstu un video materiālu bija sagatavojusi bibliotekāre Alita Kluša.
Izstādē Pļaviņu kultūras namā mēs apskatījām Jāzepa un Lauras Pīgožņu, Jura un Andreja Ģērmaņu, Jāņa Streiča un citu Latvijas gleznotāju izcilus darbus. Darbi izstādei atvesti no Preiļu muzeja. Pasniedzēja Zigrīda vērsa mūsu uzmanību uz darbu izpildes tehniku, uz krāsu un toņu salikumu. Katram apmeklētājam bija uzdevums saskatīt sev patīkamāko gleznu. Un cik interesanti – pasniedzēja katra izvēli komentēja no sava mākslinieces skatu punkta un deva lietderīgus padomus gleznošanai mūsu centra jaunajām māksliniecēm. Es ceru, ka mēs visi guvām māksliniecisku baudījumu no šīm izstādēm un viena otra dalībniece vēl lielāku iedvesmu, lai izmēģinātu pašas uzlikt uz audekla savas sajūtas un vērojumus…
Atpakaļ braucot mūsu laipnais šoferītis Ivars pieveda pie visu iecienītās maizes ceptuves “Liepkalni”, kur iegājāmies tikko ceptus, smaržīgus īstas latviešu maizītes klaipiņus.
Nākošais pieturas punkts bija Kokneses informācijas un tūrisma centrs. Centra darbiniece mums izstāstīja Kokneses pilsdrupu vēsturi un vizuāli parādīja, kā tika appludinātas Kokneses pilsdrupas.
Un pēdējais mūsu izbrauciena mērķis -Pērses ūdens krituma atveidojums Kokneses parkā. Un ko jūs domājiet? Tieši šai rītā tas tiek atslēgts….nu ko, atliek tikai pikniks parkā bez ūdens šalkoņas. Bet tas netraucēja mums pacienāties ar līdz paņemtām maizītēm, ar tēju ( kas nu kuram termosā bija), radīt jautru un omulīgu noskaņojumu. Man gribas domāt, ka šādi pasākumi tikai saliedē mūsu nelielo (nebaidos no šī vārda) kolektīvu, tā mēs labāk iepazīstam viens otru, tiek izstāstīti gan jautri notikumi iz dzīves, dalamies atmiņās, gan ar savu bēdiņu… Noslēgumā Kokneses parku pieskandinājām ar skanīgo un bezrūpīgo latviešu tautas dziesmu “Liku bēdu zem akmeņa ”!
Ar šo rakstiņu es vēlos pateikt, ka nekad nav par vēlu uzsākt dzīvē ko jaunu, nebaidīties no nezināmā!!! Jo tikai izmēģinot un darot, mēs varam atklāt mūsu slēptos talantus un prasmes. Es ļoti ceru, ka šāda veida izbraucieni ir tikai sākums šādai tradīcijai… Kā tas izdosies, tas atkarīgs tikai no mums pašiem!
Skrīveru dienas aprūpes centra vadītāja Marita Vilcāne