Patlaban ir īstais laiks, lai pavasara sajūtas izbaudītu dabā. Tātad – Daugavas ielejā! Aicinām mazā ceļojumā pa Ašķeres jeb Spīdalas taku, lai pavērotu, kā mostas krāčainā Ašķeres upīte.
Skrīveru tūrisma informācijas punkta vadītāja Daina Vancāne-Viļuma stāsta: Ašķeres grava izveidojusies pirms 15 tūkstošiem gadu, kad lielais ledājs šķērsoja Latvijas teritoriju. 7. līdz 11. gadsimtā pie Ašķeres upītes ietekas Daugavā atradās sena osta, kur piestāja dažādi laivotāji, to vidū arī vikingi.
Nu šajā vietā Aizkraukles pilskalnā gar un pa Ašķeres upītes gravu vijas Spīdalas taka, tā ir 400 metru gara. Taka ierīkota pirms vairākiem gadu desmitiem, kad skolotājs Antons kopā ar kustības “Zaļais termoss” jauniešiem pār Ašķeres upīti uzbūvēja pirmo tiltiņu, izlika pirmās laipas un, kur vien bija iespējams, veidoja garumgaras kāpnes. Ašķeres upītē ietek Spīdalas upīte, tāpēc takai skolotājs Antons deva gan upītes, gan Aizkraukļa meitas Spīdalas vārdu.
Vēlāk taka pārdēvēta par Ašķeres taku, un tagad pāri Ašķeres upītei ved Ašķeres taka – ejot pa to un šķērsojot tiltiņu, no Skrīveru novada uzreiz nokļūsti Aizkraukles novadā. Pagājušajā vasarā tiltiņš pār Ašķeres upīti atjaunots, visus tilta dēļus rotā rindas no eposa “Lāčplēsis”. Savukārt takā pirms pāris gadiem atjaunotas visas laipas, tiltiņi, kāpņu margas un posmi, līdz ar to droši var izbaudīt šīs puses dabas skaistumu.
Laikā, kad daba mostas no ziemas miega, Daugavas ielejā to var lieliski pamanīt, te vērojams vienreizīgs biotops, kura veidošanos nav ietekmējis cilvēks.
Ašķeres takas teritorijā atrodas lielo jeb dižsusuru mikroliegums. Pelēcīgo, 15 – 20 centimetru garo (neskaitot asti) grauzēju kolonija veido vienu no stabilākajām atradnēm Latvijā. Dzīvnieciņš lielākoties ir aktīvs krēslas stundās un naktī, taču pērn skrīveriešu Albekeišu ģimenei izdevies to ne vien pamanīt, bet pat notvert foto. Lielais susuris ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Skrīveru tūrisma informācijas punkta vadītāja atgādina: taka piemērota kājāmgājējiem, tajā var izjust dabas pirmatnību un varenību. “Katrs savu raksturu var pārbaudīt, uzkāpjot Daugavas krastos augstākajā pilskalnā, lai no tā, skatoties gravā, varētu saskatīt lielus šķeltu akmeņu gabalus. No kurienes tie uzradušies, var uzzināt, lasot “Indriķa hroniku” un daudzu vēsturnieku apceres,” piebilst Daina Vancāne-Viļuma.