Pieminot Latvijas iedzīvotāju pirmās masu deportācijas 80. gadadienu, 14. jūnijā vienlaikus visā Latvijā skanēja 1941. gadā izsūtīto iedzīvotāju vārdi. Tos lasīja arī Skrīveros, un pasākumā klāt bija arī vairāki skrīverieši, kuri pabijuši Sibīrijā.
Šodien aprit 80 gadu, kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas – 1941. gadā tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Todien ceļš uz Sibīriju sākās arī daudziem skrīveriešiem. Viņu vārdus, pievienojoties visas Latvijas skanējumam, laukumā pie Skrīveru dzelzceļa stacijas lasīja Ansis Martinsons.
1941. gada 14. jūnijā no Skrīveriem izvesti 12 cilvēki:
Bergmaņu ģimene – Aleksandrs (48 gadi), Millija (40), Alfons Andrejs (14 gadu), Ojārs Jānis (8), Aija (3 gadi) – no Skrīveru pagasta “Miemēm”;
Zauli Jānis (44 gadi) un Elza (39 gadi) no Skrīveru pagasta “Lāčplēšiem”;
Vilne Milda Johana (46 gadi) un Vilnis Alberts Matīss (51 gads) no Skrīveru pagasta “Feldmaņiem”;
Šlesers Jānis (38 gadi) no Skrīveru pagasta “Spriņģiem”;
Bremze Rūdolfs (60 gadi) un Bremze Emma (59) no Skrīveru pagasta Stacijas mājas.
Izvesta arī skrīveriešu Zībartu ģimene, kura dzīvoja Skrīveru pagasta “Sīkuļos”, taču viņu māja nacionalizēta, līdz ar to ģimene tika izvesta no Jumpravas pagasta. Pirms 80 gadiem 14. jūnijā uz Sibīriju devās vecāki Zībarts Jānis un Zībarte Alvīne, kā arī viņu dēla ģimene: Zībarts Jānis (28 gadi), Velta (30), Edvīns (1,5 gadi). Mazā meita Ieviņa, kurai tobrīd bija 2,5 mēneši, aizsūtīta pie otriem vecvecākiem un uz Sibīriju kopā ar ģimeni netika aizvesta. Ieva Matisone aizvien dzīvo Skrīveros. Viņa šodien piedalījās arī represēto atceres pasākumā pie Skrīveru dzelzceļa stacijas.
Tajā klāt bija arī skrīverieši Rasma Bodniece un Ilgonis Vilks, kuru ceļš uz Sibīriju sākās 1949. gada 25. martā. Ilgonim Vilkam tobrīd bija 12 gadu, viņš baisajā un neziņas pilnajā ceļā devās kopā ar gadu jaunāku brāli un vecomāti, kurai bija 75 gadi. “Omskas apgabalā bijām 11. aprīlī,” atceras Ilgonis Vilks. “Latvijā tad bija pavasaris, Sibīrijā – milzu kupenas.”
Puikas vasarā strādāja kolhozā, rudenī sāka iet skolā, bet 1949. gada 25. oktobrī mazdēlus šķīra no vecāsmātes un aizveda uz bērnunamu Omskas apgabalā. “Mūsu māte bija Latvijā, un mums nebija izvēles,” stāsta Ilgonis. “Pēc dažiem gadiem uz Sibīriju atbrauca māte, viņa paņēma jaunāko brāli pie sevis, bet es piecus gadus nodzīvoju bērnunamā. 1954. gadā pabeidzu pamatskolu, iestājos dzelzceļnieku skolā. Pēc gada pie ģimenes atgriezās tēvs, kuru es nebiju redzējis 11 gadu. Man tēva ļoti pietrūka, viņa nebija blakus puikas gados, kad tēvu ļoti vajadzēja… Taču bērnunamā bija ļoti labi cilvēki, un tolaik to visu uztvēru vieglāk, tāpēc arī tagad neatceros šo laiku ar lielām skumjām. Bērnunamā iemācījos galdniecības, mehāniķa prasmes, taču gadījās arī nelaimes, piemēram, traumas dēļ zaudēju pirkstu.”
Ilgoni armijā nepaņēma, viņš pabeidza vidusskolu un iestājās dzelzceļnieku institūtā Sverdlovskā. Studentu vecākiem ļāva braukt uz dzimteni, un 1960. gada februārī arī Ilgoņa ģimenei atļāva braukt uz Latviju, aprīlī viņi arī atgriezās dzimtenē. Ilgonis skolu pameta, vēl pastrādāja Sverdlovskā, bet 23 gadu vecumā, drīz pēc savas ģimenes, atgriezās Latvijā. Vispirms dzīvoja Rīgā, apprecējās un kopā ar sievu, kura strādāja Skrīveros, pārcēlās uz šejieni.
“Vecāmāte palika Sībīrijā,” saka sirmais kungs, un viņa balss aizlūst. “Tēvu, kad viņš atbrauca pie ģimenes, vecāmāte gan vēl sagaidīja.”
***
Visus, kuri neatgriezās un tos, kuri bija spiesti iziet šo sāpju ceļu, pieminēja arī Skrīveros. Laukumā pie Skrīveru dzelzceļa stacijas skanēja saksofona un klavieru mūzika Jāņa Jansona un viņa dzīvesbiedres izpildījumā, tika atskaņota Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita uzruna. Pasākumā piedalījās arī Skrīveru novada domes priekšsēdētājs Andris Zālītis un citi skrīverieši, kuri vēlāk nolika ziedus pie piemiņas akmens represētajiem.
Vairāk attēlu no pasākuma galerijā: https://www.skriveri.lv/gallery-list/represeto-pieminas-bridis-14-junija-pie-skriveru-dzelzcela-stacijas/