“Katrā bērnā ir kaut kas īpašs un unikāls. Ar katru var sadarboties, katram jāļauj izpaust savu pieeju mākslai un jāiedrošina savu talantu pilnveidot,” saka jaunā skolotāja Madara Kantāne. Šo skolotāju dienu viņa sagaida ne vien kā skolotāja, bet arī kā Skrīveru Mūzikas un mākslas skolas direktores vietniece.
Mūzikas skolu absolvē divreiz
Madara Kantāne savulaik divreiz absolvējusi Skrīveru Mūzikas un mākslas skolu – vispirms flautas, tad akordeona spēles nodaļu. Reizē ar skolas gaitām viņa sākusi mācības arī mūzikas skolā, bet, kad pirmo reizi kopā ar vecākiem uz šo skolu aizgājusi, īsti nezinājusi, kuru instrumentu gribēs spēlēt. “Pateicu: spēlēšu flautu!” atceras Madara. “Biju šo vārdu dzirdējusi, bet to, kāda flauta izskatās, pirmo reizi ieraudzīju, aizejot uz stundu pie savas skolotājas Dzidras Stabiņas. Taču flauta man patiešām iepatikās, skolas laikā aktīvi muzicēju, piedalījos konkursos un, kad aicināja, ar prieku spēlēju dažādos pasākumos.”
Vēlāk viņa vēlējusies iemācīties arī akordeona spēli un to, tāpat kā flautas, apguvusi vēl sešus gadus, un kopā Skrīveru Mūzikas un mākslas skolā Madara mācījusies 12 gadus. Jauniete bilst, ka muzicēšanas prieks joprojām nav zudis, tagad tas ir viņas vaļasprieks, un, ja ir iespēja, piedalās skolas kolektīvās muzicēšanas ansambļos.
Kolēģi uzticas
Pēc vidusskolas absolvēšanas Madara uzsāka pedagoģijas studijas Latvijas Universitātē. Viņas ģimenē nav skolotāju, bet pati jauniete to, ka vēlas būt skolotāja, sapratusi tikai 12. klasē – kad sākusi domāt par profesijas izvēli, nākusi apjausma: es varētu būt skolotāja!
Tolaik Skrīveru Mūzikas un mākslas skolas direktore Iveta Biķerniece, zinot savas audzēknes spējas un talantu, piedāvāja viņai atgriezties un sākt strādāt skolā, gūstot pirmo pieredzi pedagoģijā.
Vai Madara atceras savu pirmo stundu skolā? “Tā bija mākslas valodas pamatu stunda, un es biju mazliet nobijusies,” atceras jaunā skolotāja. “Taču, kad sākām ar bērniem darboties un redzēju, ka viņiem patīk tas, ko esmu sagatavojusi, sapratu, ka viss izdosies.”
Šogad Madara paralēli audzēkņu ievadīšanai mākslas pasaulē sākusi strādāt arī par direktores vietnieci. “Es esmu pateicīga, ka man uztic tik atbildīgu amatu,” atzīst jaunā skolotāja. “Šo darbu uztveru ar ļoti lielu pietāti un atbildību. Saviem kolēģiem 1. septembrī teicu: es jūs ļoti cienu un priecājos, ka esat devuši man šādu iespēju.”
Madara bilst: atgriežoties savā skolā jau skolotājas statusā, sākumā bijusi mazliet dīvaina sajūta, taču ar laiku iemācījusies savus skolotājus uztvert kā kolēģus. “Ļoti jūtu viņu atbalstu, un tas man dod spārnus. Jūtos labi, lai gan direktores vietnieces darbs ir gana daudzveidīgs un radošs. Nepārvaramu problēmu nav un ar savas komandas atbalstu tās visas var atrisināt,” saka viņa.
Vienas receptes nav
Kad jautāju, vai bērniem patīk jauni skolotāji, Madara teic: “Tas nav atkarīgs no vecuma, bet gan no skolotāja personības. Vienu gan varu pateikt: man ļoti patīk strādāt ar bērniem un jauniešiem, dodot ierosmi radošumam, tāpēc domāju, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli.”
Kādam jābūt skolotājam? “Nedomāju, ka ir viena recepte, kādam ir jābūt skolotājam,” aizdomājas Madara. “Katrs skolotājs grib, lai bērns iemācās, katrs viņiem grib dot to labāko. Un katram skolotājam ir sava pieeja bērnam.
Taču esmu pārliecināta arī, ka katram skolotājam jābūt vēlmei mācīties pašam. Mācīties katru dienu. Nav jābaidās pieļaut kļūdas, bet svarīgi ir prast atzīt, ka tev nav taisnība. Skolotājam jābūt elastīgam – jāspēj pārkārtoties tad, kad tavs izdomātais scenārijs nestrādā.”
***
Skolotāju dienā arī Madara ik reizi saņem savu audzēkņu apsveikumus – ziedus, jaukus vārdus. Tie sirdi silda jo īpaši. Savukārt saviem kolēģiem skolotāja svētkos novēl: “Katrā dienā vēlu atrast kaut ko labu un skaistu! Jo tās mazās lietas taču iekrāso dienu.”