Līgo svētkus Skrīveru dienas aprūpes centrā ielīgoja zem kuplajām “Pavasaru” liepām. Te notika tradicionālā apdziedāšanās un visi iesaistījās svētku rituālos.
Jāņus uzskatam par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku latvisko svinēšanu rodamas jau Garlība Merķeļa darbos. Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Mums nav zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to sauca par Ziedu svētkiem, Ziedu dienu. Mēs svinam laikā, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, proti, vasaras saulgriežos. Vēl Jāņi ir īsti lauku, āra svētki.
Īpaši šogad vasara ir krāšņa un koša – šķiet, zied visas puķes pļavā, tik baltas margrietiņu pļavas un ceļmalas sen netika redzētas. Cēlās pujenes sacenšas savā starpā, kurš krūms lielāks un greznāks, smaržīgāks, kurai krāsa košāka.
Vai var šos svētkus svinēt bez kopā būšanas? Taču nē! Kaut kur vēl apkārt klīstošais corona vīruss nespēja atturēt Skrīveru dienas aprūpes centra pastāvīgo apmeklētāju un darbinieku kopā saiešanu šai burvīgajā vasarā. Diemžēl vairākus pasākuma dalībniekus nobiedēja karstais laiks, bet mūs tas tomēr netraucēja ielīgot svētkus zem vecajām un kuplajām “Pavasaru” liepām. Par labu garastāvokli un mūziku gādāja koknesietes Inese un Monta, notika apdziedāšanās starp vīriem un sievām, izpildījām vairākus svētku rituālus – Jāņa tēvs kurināja ugunskuru, aizgaiņājām prom visas sliktās domas un raizes, gājām rotaļās un dejojām. Pēc mielošanās pie svētku galda ar simbolisku sveicienu sveicām šī garā ārkārtējās situācijas laika gaviļniekus.
Ļoti ceram, ka pasākuma dalībnieki pasmēlās šī maģiskā laika spēku, mājās brauca pilni enerģijas un patīkami noguruši no jautrās atmosfēras brīvā dabā, aizmirsuši par ikdienas rūpēm.
Marita Vilcāne,
Skrīveru dienas aprūpes centra vadītāja