Šajās janvāra dienās aprit 30 gadu, kopš Latvijas neatkarības atbalstītāji devās uz barikādēm, lai aizstāvētu valsts brīvību. Viņu rindās bija arī daudzi skrīverieši.
Barikāžu dalībnieki saņēmuši piemiņas zīmi – ar ozollapām vainagota vairoga veida medaļu, uz kuras attēlota lauva. Grāmatā “Skrīveru stāsti” minēti 87 barikāžu dalībnieki, taču 1991. gada janvāra dienās barikādēs Rīgā bija daudz vairāk skrīveriešu – diemžēl ne visi ir apzināti, bet vēl daļa piemiņas zīmes nav saņēmuši. Lai papildinātu Skrīveru vēstures arhīvu un apzinātu visus, kuri saņēmuši barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes, lūdzam atsaukties tos, kuri nav minēti publicētajā sarakstā. Savus datus sūtiet uz e-pastu: elita.brovacka@skriveri.lv .
Toreiz, 1991. gada janvārī, pateicoties plašajai sabiedrības iesaistei, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu izgāzās. Janvāra barikādes ir izcils un unikāls starptautiskas nozīmes nevardarbīgas pretošanās piemērs – uzskata vēsturnieki.
Pirms 30 gadiem uz barikādēm Rīgā, lai būtu sardzē pat Latvijas brīvību, devās gan Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāji un darbinieki, gan Zemkopības institūta un Skrīveru izmēģinājumu saimniecības ļaudis. Skrīverieši dežurēja pie Ministru padomes un Latvijas Televīzijas ēkas. Tāpat uz Rīgu devās arī Skrīveru izmēģinājumu saimniecības smagā tehnika.
“Tas bija ļoti organizēts pasākums,” atminas barikāžu dalībniece skolotāja Daina Vancāne-Viļuma. “Arī mēs, daudzi skolotāji, ik rītu ar vilcienu kopā braucām uz Rīgu. Mēs dežurējām pie Ministru kabineta ēkas – vīrieši bija iekštelpās, bet sievietes stāvēja ap ēku. Dziedājām, lēkājām, lai sasildītos, jo tajās janvāra dienās bija ļoti auksts. Skatījāmies, kā omoniešu izšautās lodes svilpj pāri galvai, jo omonieši garām brauca bieži, un viņiem tā bija kā izklaide – raidīt lodes pār cilvēku galvām.”
Vai bail nebija? “Bija!” saka Daina. “Tur, uz barikādēm, tādu patriotu bija bezgala daudz. Man Latvija un Skrīveri allaž bijuši dziļi sirdī, un tos laikus atceros kā īpašu patriotisma un vienotības paraugstundu, kas aizdzina visas bailes. Mēs visi bijām pārliecināti, ka beidzot Latvijai jābūt brīvai, un tā vārdā bijām gatavi stāties pretī pārspēkam. Bez ieročiem.”
Toreiz, 1991. gada janvārī, bija stiprs kailsals, bet cilvēkus tas nebiedēja – viņi palika uz barikādēm. Savukārt rīdzinieki un cilvēki no visas Latvijas nesa neatkarības aizstāvjiem siltu tēju, maizītes. Daudzi iesaistījās, kā un cik var.
Daina atminas, ka sievietēm ar pēdējo vilcienu lika braukt mājās. “Vakarā mājās televīzijā skaties, ka bijusi apšaude Basteja bulvārī vai pie Iekšlietu ministrijas, tad pārņēma šausmas,” atceras viņa.
Skolotāja Daina stāsta, ka viņai bija sava kolēģu grupa – skolotājas Laima Mozule, Mārīte Karņicka, Skaidrīte Beināre, Zinaīda Šlesere, ar kurām vakarā sazvanījās un, kad varēja, jau no rīta ar vilcienu kopā brauca uz Rīgu. “Diemžēl daudzi barikāžu dalībnieki, arī dažas manas kolēģes, barikāžu dalībnieka medaļu nav saņēmušas,” bilst Daina. “Zinu, ka savulaik bija aptaujas lapas, kurās trīs liecinieki apstiprināja, ka esi bijis uz barikādēm, taču pati šādu aptauju neesmu ne saņēmusi, ne aizpildījusi.”
Kad jautāju, kādas tagad, pēc trīsdesmit gadiem, ir atziņas par šo laiku, Daina bilst: “Jā, kā toreiz teica, “kaut pastalās, bet brīvi”, tā arī viss turpinās jau 30 gadus – esam pastalās un esam brīvi. Tā bija pārliecība – būt neatkarīgiem bez svešas armijas klātbūtnes, un es uzskatu, ka man tur un tad vajadzēja būt! Mēs esam bijuši uz barikādēm, Latvija ir brīva, bet pārējais viss ir jādara mums pašiem. Tas, kāda Latvija ir šodien, nav valsts, bet lielā mērā valdības vaina. Valdībai jābūt vienotai, nav jāmeklē savs labums, bet jādomā par tautu, par cilvēkiem.”
Ja vajadzētu, vai Daina uz barikādēm ietu arī šodien? “Ietu gan!” saka viņa. “Man ir prieks, ka Latvija ir brīva, un tādai tai arī jāpaliek!”
Paldies visiem, kuri pirms 30 gadiem bija uz barikādēm! Paldies par drosmi, pārliecību un to, ka arī jūs esat devuši savu ieguldījumu, lai Latvija būtu brīva.